Grupas «Tumsa» solistam Mārtiņam Freimanim nu jau vairākas nedēļas rīts sākas neierasti agri.
Grupas “Tumsa” solistam Mārtiņam Freimanim nu jau vairākas nedēļas rīts sākas neierasti agri. Šosestdien, 23. oktobrī, paredzētais grupas 13. dzimšanas dienas koncerts sajaucis ierasto ritmu.
Piecas jaukas būtnes
Kad pirms nedēļas krietnā priekšpusdienā ierados pie Mārtiņa viņa divistabu dzīvoklī Stabu ielā Rīgā, mani sagaidīja piecas jaukas būtnes: Pepe, Košums, Lauris, Rūta un pats Mārtiņš. Draudzīgā saime – kucēns, papagailis un divi bruņurupuči – ir vistiešākais apstiprinājums tam, ka Mārtiņa skolas gadu, arī bērnības aizrautība bija bioloģija un dzīvnieku pasaule.
Lauris un Rūta ir flegmatiski noskaņoti ziemas mieram, ēd maz un nemaz netērē enerģiju, lai sekotu notiekošajam. Košums, atnācēju atzinis par savējo, uzsēžas uz pleca un ar tīrīga putna pašpārliecinātību paskrubina man aiz auss, sak: “Vai tu esi šorīt tāpat kā es jau muti nomazgājis?” “Pepe, ņem ātri zobu suku, lai svaiga elpa! Ciemiņš atnācis!” pirms diviem mēnešiem no suņu patversmes dabūto taksīti (protams, nevar zināt, kas no tāda pamesta suņu bērna vēl var izaugt) ar zobu tīrāmo kaulu uzcienā saimnieks. Kā jau visiem mazajiem, “zobu tīrīšana” tiek ātri, ātri nodarīta, un Pepe jau steidz noprovēt manu kurpju auklas.
Bez suņa nevar
“Kad nāku mājās, durvis verot zinu, kas istabā atklāsies. Ja klusums, tad Pepe noteikti ir noslēpies zem dīvāna un nelien laukā, bet istabā būs kaujas lauks: palma nograuzta, sēžamajam maisam saturs pārbaudīts, kāda fanu dāvāta mīkstā mantiņa sadalīta sīkās sastāvdaļās. Taču, ja sunēns sagaida mani ar priecīgām rejām, tad iekšā varu nākt droši un skatienam nebūs šausmās jāsastingst.
Šis man jau ir trešais suns, pirmais nesen nomira, 18 gadus pasaulē nodzīvojis, Šeila vēl joprojām mīt laukos. Divus gadus Rīgā bez suņa dzīvoju un sapratu, ka ilgāk vairs nevaru. Ui, kā Pepi gadījies lamāt, sapērt, taču nu bez viņa vairs nespēju savu ikdienu iedomāties.”
Kāpēc viņam un pārējiem taviem kustoņiem tādi vārdi?
– Mani bērnībā tā sauca. Un viņam taču tas tā piestāv. Re, nu īsts Pepe! Bruņurupučus man uzdāvināja Lauris Reiniks un viņa māsa Rūta. Tātad viņiem tādi vārdi pienākas. Papagaili nopirku 3. janvārī. Daudzo gadumijas koncertu laikā bija nobeigusies zivtiņa akvārijā, gāju uz zooveikalu pirkt citu, taču atgriezos ar Košumu. Jā, bet tu teici, ka nāksi par koncertu mani iztaujāt.
Tā ir. “Tumsa” svin 13. dzimšanas dienu – tas tāds tīņu vecums. Vai atceries sevi tajos gados? Biji spurains un atskabargains tīnis? Kā pārvarēji šo hormonālo vētru un dziņu laiku?
– Tajā vecumā biju miermīlīgs un kluss puisītis. Tolaik iemācījos spēlēt ģitāru. Trakums manī atnāca tā ap gadiem 16. Pusaudžu gadu nemieru vislabāk pārvarēt, iemācoties kaut ko darīt. Man tā bija ģitāras spēlēšana, dziedāšana. Skolā ģitāru spēlēja bioloģijas skolotāja. Man šī mācība ļoti patika, un, lai skolotāja mani pamanītu, izdomāju, ka “pielīst” viņai varēšu, iemācoties spēlēt ģitāru. Ir noteikti jāatrod kāda nodarbošanās, sevis izpausme, sports, lai ir, kur enerģiju izlikt, lai tā nelien laukā un nemeklē kaut kādas nelietības. Mana māsa, piemēram, spēlē futbolu.
Vai grupa “Tumsa” arī jūtas kā tīne? Īpaši, ja savu dzimšanas dienas ballīti nerīkojat apaļā – desmit vai 15 gadu –jubilejā, bet tieši 13. Kāds būs svētku koncerts? Ar kādu dziesmu tas sāksies?
– Nē, “Tumsa” nav tīne. Esam veca grupa, kas jau piestrādājusi pilnu pasauli. Grupām, tāpat kā suņiem, salīdzinot ar cilvēku vecumu, viens gads jāpielīdzina septiņiem. Tāpēc arī mūsu koncerts būs ļoti grandiozs – kopā ar Liepājas simfonisko orķestri, daudziem viesiem, tostarp deju grupu “Dzirnas”. Būs lieliskas gaismas, taps televīzijas ieraksts. Koncertam, kas sāksies ar dziesmu “Paspēlēsim paslēpes!”, būs četras daļas. Skanēs labākie “Tumsas” hiti, vēl izpildīsim “gabalus” no Sinatras repertuāra, arī no Vēbera, “Bītliem”, klasikas. Uzstāsies arī viesi. Cerams, pēc tam taps DVD ieraksts.
Tiek ieguldīts milzīgs darbs. No rīta mēs ceļamies ar domām par šo koncertu, dienā esam mēģinājumos. Man jau četras naktis tas sapņos rādījies. Brīžiem šķiet – kam tas viss vajadzīgs? Bet tāds es esmu – dažādu traku ideju īstenotājs.
Kāda ir tava šībrīža dzīves filosofija? Vai aizraujies ar trakām idejām?
– It kā esmu pieaudzis, kaut gan neviens mākslinieks jau tā īsti nekad nepieaug. Bērna prātā vienmēr jāpaliek, jo tikai tad var kaut ko radīt. Man pašlaik ir tāds kā pārejas posms – beidzies jaunības maksimālisms, Kristus vecums vēl nav sācies, tomēr domāšana jau kļuvusi racionāla. Jādara tas, ar ko varu nopelnīt. Taču es nenoraidu arī trakas idejas.
Realitātes šovs “Robinsoni”, televīzijas rīta raidījumu vadītājs, kino – pie tā vairs noteikti neatgriezīšos. Tostarp pie teātra. Tā arī visiem saku – savu lielo lomu – Kaupēnu – esmu nospēlējis. Izrāde piecus gadus rādīta, vairs tās nebūs. Ir televīzijas ieraksts, savu artavu šai mākslas jomai esmu devis. Bet trakas idejas noteikti būs – tikai citādākas. Kaut vai dzejoļu grāmata, kas koncertā jau būs nopērkama, varbūt kādreiz romānu sacerēšu.
Pastāsti par dzejoļu grāmatu! Tās nosaukums “Zālīte truša dvēselei” jau raisījis diskusijas. Kas ar zālīti domāts?
– Tas ir atkarīgs no katra cilvēka sabojātības pakāpes. Nosaukumā ir dzejoļa rindiņas: “Tu esi mana zālīte/ Manai truša dvēselei.” Taču jau ievadā es ierakstīju aicinājumu literatūras kritiķiem – nemeklēt literāras vērtības, neuzskatīt šo darbu par jaunā dzejnieka debijas grāmatu. Tā ir vienkārši mana kārtējā trakā ideja. Krājumā ir romantiski dzejoļi, arī daži dziesmu teksti.
Tev taču ir romantiska dvēsele?
– Nē, esmu gana skarbs. Romantisms nav īstais apzīmējums. Esmu cilvēks ar labu fantāziju. Manu dziesmu tekstos līdzās romantismam ir daudz ķecerību.
“Tumsai” iznākuši pieci albumi ar tevis sacerētām dziesmām. Vai tu sevi uzskati par komponistu?
– Noteikti nē! Joprojām esmu dziesminieks. Es vēl tikai speru pirmos soļus, lai kļūtu par komponistu, rakstu, piemēram, mūziku radioteātrim. Komponists būšu tad, kad sacerēšu kādu lielformāta darbu, piemēram, mūziklu.
Pēc kā tu ilgojies?
– Nospēlēt koncertu tā, lai viss izdodas, lai nepaliekam mīnusos. Pēc tam nedaudz atvilkt elpu un tad izturēt gadumijas slodzi. Un tad gan – aizbraukt uz siltām zemēm un atpūsties. Ar draugiem kaut ko jau plānojam.
