Zinu, ka Bauskas un pārējo trīs novadu muzeju darbinieki neapvainosies. Tāpēc uzdrīkstos publikas nu jau iemīļoto izklaidi – Muzeju nakti – salīdzināt ar 24. decembra svētvakaru dievnamā. Cilvēki, kuri visu gadu nav nekādi cītīgie baznīcā gājēji, šajā vakarā atrod gan laiku, gan iemeslu godināt Kristus bērniņu. Kas gan tur slikts? Pretjautājumu man uzdeva Vecumnieku luterāņu draudzes mācītājs Juris Morics, kad iepriekšējos Ziemassvētkos vaicāju par šo fenomenu. Līdzīgi reaģēja arī vairāki katoļu priesteri. Mūsdienu teologi nenododas moralizēšanai. Darba specifikas un ieraduma dēļ katru dienu pārskatu un izlasu daudz drukāto un elektronisko vēstījumu un lasītāju komentāru. Par svētvakaru sabiedrības un teologu viedoklis galīgi nesaskan. Komentāru autori cenšas vest pie prāta «atkritējus», kuri templī ierodas tikai Ziemassvētku priekšvakarā. Teologi diskusijā neiesaistās.Par Muzeju nakti tauta klusē – tas nav tik jūtīgs temats. Taču, vai, manu dieniņ, ekspertu, ka biezs! Vairs nerunāju par anonīmiem, bet gan par sabiedrībā cienījamiem kultūras cilvēkiem. Dīvaini, ka daži Muzeju nakts popularitāti uztver kā pliķi, kā personīgu apvainojumu. Kāpēc tu, dēliņ, meitiņ, tantuk, opīt, nenāci katru dienu baudīt vēsturi un mākslu, bet ieradies, gaidot šovu – Muzeju nakti? Netieši pārmetumi birst kā pavasara krusas graudi. Beidzot ir joma, kurā iracionālie teologi mūs apsteiguši, nevērību pret templi nepārmetot nevienam. Taču Bauskas muzeji rīt joprojām gaidīs visus gluži kā draudzes «gani» svētvakarā.
