Ja ar āmuru uzsitīsit pa saviem pirkstiem, tad nākamreiz, naglu dzenot, uzmanīsities. Tiesa, to nevar attiecināt uz valdības pārstāvjiem, jo viņi diemžēl sit nevis pa saviem, bet pa mūsu pirkstiem.
Piemēram, pašlaik apspriež, vai nākamā gada valsts budžets būs, kā moderni saka, jākonsolidē vai jāveic citi mēri. Atmetot informācijai uzsmērēto politisko propagandu, paveras nepatīkama aina.
Vispirms – statistika liecina par to, ka atalgojums pieaug, bet valsts vairāk tērēt nevarot. Tas var nozīmēt, ka valsts amatpersonas sev piešķir aizvien lielāku naudu, kamēr privātajā sektorā atalgojums tik strauji neaug. Varbūt valdība gluži vienkārši nemāk pārvaldīt budžetu.
Nākamais – ministru prezidente Laimdota Straujuma pieļauj, ka varētu atsākt sarunas par to, lai atkal samazinātu iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) par vienu procentu. Nav noslēpums, ka iepriekšējie samazinājumi bija visizdevīgākie lielo algu saņēmējiem un jūtami «iesita» pa pašvaldību budžetu, kas visvairāk atbalsta mazturīgos iedzīvotājus.
Nodokļu samazināšana ļaušot veiksmīgāk cīnīties pret ēnu ekonomiku – tā pauda tie, kas panāca uzņēmumu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanu. Rezultāts – statistika liecina, ka ēnu ekonomika Latvijā nesamazinās un valsts budžets nepildās, kā plānots, bet tas neliedz valdības pārstāvjiem malt atkal to pašu.
Secinājums – valdībai patiesībā nav ne jausmas, kā samazināt nelegālo uzņēmējdarbību. Toties propagandas nolūkos ikvienu lēmumu, kas izdevīgs arī pašu maciņiem, pasniedz kā «cīņu ar ēnu ekonomiku», nemainot apzīmējumus pat tad, kad kļuvis skaidrs – ar cīņu tiem nav nekāda sakara.
