Arvien trauslāks kļūst tas pavediens, kas vieno padomju okupācijas režīma īstenotā genocīda aculieciniekus ar šodienas realitāti, ar šajā laikā dzīvojošajiem.Politiski represēto piemiņas vietā Bauskā vakar, 25. martā, to jutu īpaši skaudri. Ziedi, tostarp manam tētim, vecmāmiņai un vectētiņam noliktie, bija kā trausls mīlestības sveiciens visiem Sibīrijas elli izgājušajiem, Padomju Savienības plašumos nomocītajiem.Ir cerība, ka šis baisais noziegums netiks aizmirsts, kamēr būs dzīvi tā liecinieki, arī mēs, viņu pēcnākamie. Tomēr ar kavēšanos atmiņās vien var nepietikt. Situācija pašlaik veidojas tāda, ka latviskumu sevī un apkārtējā vidē uzturēt kļūst arvien grūtāk. Tuvināšanās Krievijas ideoloģijai, tirgus un politiskajām attiecībām kļūst īpaši izteikta. Tas var ātri sagraut mūsu vēsturisko atmiņu, iedragāt piemiņas pamatus. Cik tad vairs tālu līdz jaunai okupācijai, kas, patiesību sakot, tagad jau reāli notiek?! Tā ir tautas garīgā okupācija, tieši no mūsu austrumu kaimiņa puses.Latvijas informatīvā telpa jo dienas kļūst arvien krieviskāka. Minēšu tikai vienu piemēru, kas, manuprāt, ir spilgts, arī bīstami iedarbīgs. Kā vairums Latvijā mītošo, arī es esmu veicis savas teleapraides digitalizāciju un izvēlējos satelītkompānijas pakalpojumus. Par piedāvājuma kvantitāti nevar sūdzēties. Taču, izskatot programmu klāstu, puse ir kanāli, kas raida krievu valodā. Ja vēl pieskaita Latvijas komerctelevīzijas, kur lielāko labvēlības statusu guvuši Krievijas seriāli, tad krievu valoda, noskaņa, mentalitāte, arī tīši vai netīši ietvertā politiskā ideoloģija mums gāžas pāri biezā slānī. Baidos, kādā brīdī to varam arī neizturēt.
