70 gadu jubileju atzīmē Erna Miltiņa.Iecavniece Erna Miltiņa apgalvo: «Dzīvoju pēc moto, ka arī tad, ja esi nokritis zemu, ir jācenšas, kaut vai rāpus, ir jāceļas augšā.» Dzīvīte jubilārei izspēlējusi notikumus, kas citus, visdrīzāk, būtu salauzījuši. Viņasprāt, galvenais ir nepadoties straumei, jo citādi varot noslīkt.Steigas dēļ«Mani izaudzināja vecvecāki. Mammu neatceros, jo viņas trīs mēnešus pēc manas dzimšanas vairs nebija, bet tēvu iesauca leģionā,» stāsta Erna. Viņas dzimtā puse ir Jēkabpils novada Kalna pagasts, kur pavadīta liela daļa dzīves – 32 gadi. Pēc pamatskolas beigšanas jubilāre iestājusies lauksaimniecības tehnikumā. Kad zootehniķu programmā mācīties bija atlicis tikai gads, Erna skolu vēlējusies pamest: «Tas bija 2. februāris. Atstrādāju praksi fermā, un šajā dienā notika izrāde, ko ļoti vēlējos apmeklēt. Lai uz to paspētu, ar darbiem bija jāpasteidzas. Ar visu spēku grūdu āboliņu smalcinātājā un …» Pēc notikuma, kas iecavniecei laupīja kreisās rokas plaukstu, viņa kādu laiku nav spējusi paskatīties uz cilvēkiem. «Nespēju viena pati aizdoties līdz vecmāmiņai, lai pateiktu, kas noticis. Toreiz uz mājām brauca līdzi draudzenes. Arī baidījos, ka Dainis, ar kuru tad vēl nebiju apprecējusies, no manis novērsīsies, taču tā nenotika. Retoriski jautāja man, vai dēļ tā esmu sliktāka kļuvusi,» atceras jubilāre. Ar klasesbiedru un skolotāju atbalstu Erna skolu pabeigusi, apprecējusies un sākusi strādāt. Traģēdiju vilnisIecavniece stāsta, ka, atskaitot atsevišķus starpgadījumus, kolhozu priekšnieki pret viņu izturējušies iecietīgi un piedāvājuši dažādus darbiņus lauku brigādēs. «Sākumā bija tā, ka nevarēju pat lāgā apģērbties, taču ietrenējos. Tagad dārziņā ar lāpstu strādāju veiklāk par vienu otru,» teic Erna. Darbu kādu laiku bijis jānobīda nedaudz sāņus un jāpievēršas dēla un meitas audzināšanai. Tad paziņa no Iecavas ģimenei piedāvājis labāku darbu un dzīvesvietu saimniecībā «Progress», un aicinājums tika uzklausīts.Pagājuši gadi, un ģimeni piedzīvojis traģēdiju vilnis. «Dēls gāja bojā autoavārijā, viņš vēl nebija precējies,» ar asarām acīs stāsta Erna. Sēras vēl nebija aprimušas, kad sadursmē iekļuva meita ar mazmeitu. Par jubilāres meitu ārsti cīnījās vairākas dienas, taču neizdevās uzvarēt. Smagā stāvoklī bija arī vēl tikai 14 gadu vecā mazmeita Rita, taču viņai blakus bija stāvējusi laime. «Meita bija guldīta zemē, bet Rita vēl neko nezināja. Teicu, ka apciemoju viņas māti, tikai neteicu, kur. Pagāja laiks, kad uzdrošinājos viņai pastāstīt taisnību,» atceras iecavniece. Mazmeita uzmundrinaLai gan traumas bijušas smagas un Rita slimnīcā ārstējusies vairākus gadus, no tām viņa izveseļojusies, un, kā stāsta omīte, no malas neviens nepateiktu, kas meitenei ir bijis jāpārdzīvo. «Savulaik viņai piedāvāja mājmācību, taču viņa gribēja mācīties kā visi. Daudz palīdzējuši klasesbiedri,» stāsta Erna. Jubilāre priecājas, ka mazmeita īsteno savu mūža sapni, studējot par pirmsskolas un sākumskolas pedagogu: «Ļoti labestīga meitene, bieži mani uzmundrina, saka, ka nav iemesla čīkstēt. Tā jau laikam ir. Nejūtos sliktāk par tiem, kam dzīvīte bijusi vieglāka. Ja man būtu miljons, nezinātu, ko ar to iesākt. Visdrīzāk, izdāļātu radiem, bērnunamam un sev neatstātu neko.»
