Skotu stāvausu runcis Benjy jeb Bendžijs novembrī svinēs četru gadu jubileju. Baušķenieces Evitas Palmas mājās pūkainis ir nodzīvojis trīs gadus un kļuvis par dzīvokļa saimnieku. Evita jau bērnībā ļoti gribējusi kaķi, mamma Ligija šo sapni piepildījusi meitas 18. dzimšanas dienā, uzdāvinot gaiši pelēku runčuku ar spilgti oranžām acīm un apaļiem vaidziņiem. Par dzīvnieciņa vārdu galva nevienam vairs nebija jālauza – iepriekšējie saimnieki to bija nodēvējuši par Benjy.
Kaķis – modinātājs
«Tiklīdz nospiežu modinātāju, dzīvnieks ir gultā un ar ķepiņām bungo pa seju, aicinādams celties. Darbdienās mamma mostas agri, pabaro kaķi, un tas atkal liekas pasnaust. Bendžijs mūsu dienas režīmu ir labi ielāgojis un arī sestdienās un svētdienās modina mammu ierastajā laikā. Runcim ļoti nepatīk, ja saimnieki pa dienu grib nosnausties, tas cenšas visādi traucēt gulētāju,» stāsta Evita.
Kad Ligija pošas uz darbu, runcis apguļas uz viņas kurpēm, it kā piekodinādams, lai nekur neiet un neatstāj mīluli vienu. Saimniecei atgriežoties mājās, kaķu puika priecīgi ņaud un glaužas klāt. «Bendžija noskaņojumu var noteikt pēc tā, kā tas ņaud. Kad pūkainis vienatnē pavadījis maz laika, ņaudieni ir priecīgi. Ja runcis visu nakti bijis viens, tas apsēžas mazliet tālāk no mums, uzgriež muguru un dusmīgi ņaud. Tomēr drīz vien viss niknums ir pagaisis un kaķis atkal ir mūsu labākais draugs,» runčuka uzvedību apraksta meitene.
Bendžijs ir ļoti mīļš kaķis, taču tam nepatīk, ja to tura rokās vai ņurca klēpī. Dažreiz pelēcis pats iekārtojas klēpī, taču neuzturas tur ilgāk par minūti. Reiz mīlulis labsajūtā iesnaudies, taču, kad pamodies, aši izlēcis no klēpja. Bendžijam nepatīk mazi bērni – kad viņi tuvojas, runcis uzšņāc un skrien prom.
Zinātkārais veģetārietis
Pelēcim garšo dažādi zaļumi un dārzeņi. Burkāni ir gluži kā narkotikas – runcis tos kādu laiciņu osta un tad ņaudēdams sāk skriet, pēc tam mazliet uzēd, nokrīt uz grīdas un baudā berzējas. Bendžijs neatsakās arī no salātu lapām un citiem zaļumiem, īpaši gardas tam šķiet podiņos augošās puķes.
Reiz ģimenes mīlulis aizvests uz kaķu izstādi. Saimnieces sapratušas, ka tā ir dzīvnieciņa mocīšana: «Visapkārt cilvēku pūlis, kaķi un suņi. Runčuks gulēja šķietami mierīgi, tomēr bija nervozs un ātri elpoja. Lai gan mūsu kaķis toreiz saņēma atzinību un medaļu, uz izstādēm to vairs nevedam. Bendžiju esam ņēmuši līdzi, braucot ciemos. Kaķis allaž kaut kur aizskrēja, paslēpās un ziņkārīgi visus vēroja. Tāpat notiek, kad mājās ir viesi – pelēcis paslēpjas aiz stūra un vēro mūs, pēc brīža pienāk klāt, noglaužas visiem gar kājām un atkal aiziet prom.»
Reiz dzīvoklī ielidojis putns. Bendžijs tam varonīgi tuvojies, bet, kad lidonītis pakustinājis galvu, brašais mednieks nobijies. Runcim nepatīkot atrasties ārpus dzīvokļa. Reiz izdevīgā brīdī kaķis izskrējis kāpņu telpā, bet tikpat ātri atgriezies atpakaļ.
«Bendžijs ir ļoti gudrs, varam pat aprunāties. Kad vakaros stāstu, ka jādodas ēst, runcis pieceļas un iet uz virtuvi. Pēc smagas darbdienas mīlulis pienāk klāt, apsēžas līdzās un mierinoši man uzliek ķepiņu. Kaķim patīk gulēt un sēdēt, piespiežot degunu pie sienas,» stāsta Evita.
