Otrajās Lieldienās garā pastaigā gar lielā ceļa malu priecājos par māllēpju saulainajiem ziediem. Kā pavasara sūtīts vēstījums «Jau nāku, nāku!» starp tiem spārnus plivināja divi pirmie šī gada taureņi.Atmetot idillisko jūsmu, pamanīju, ka gluži kā mākslinieka avangardista veidotā instalācijā pavasara puķītes bezbēdīgi mirdzēja ap visu to drazu, ko mēdz izlidināt pa mašīnas logu vai gluži vienkārši nomest. Atkāpjoties sniegam, daba atklāj cilvēku paviršību un cūcību. Vai ar vienu Lielās talkas dienu aprīlī pietiks, lai Latviju vismaz uz kādu brīdi padarītu tīrāku? Torīt radioraidījumā biju dzirdējusi Austrālijā dzimušas latvietes stāstīto, ka šogad kā nekad savā mūžā viņa tik ļoti gaidījusi pavasari. Austrālijā nav tik krasu gadalaiku maiņu kā Latvijā. Tāpēc pirmā ziema vecvecāku dzimtenē sievietes ģimenei bijusi nopietns pārbaudījums – gara, auksta, ar īsu gaismas dienu, debesīm bez saules un dziļām sniega kupenām. Sākušas nomākt drūmas, pat traģiskas noskaņas, jo brīžiem prāts atteicies noticēt, ka tumsas vietā vēl varētu nākt gaisma. Kad tas pamazām noticis, piedzīvots īpašs prieks un nojausma, ka tā gan dabā, gan cilvēka dvēselē notiek patiesā augšāmcelšanās.Nav jābūt Austrālijā dzimušam, lai pēc šīs ziemas justos līdzīgi. Ne tikai dabas norišu dēļ. Grūti laiki ir bijuši un būs. Kā nākuši, tā tie aizies. Nāks citas klapatas, un šīs piemirsīsies, ja mācēsim pārmaiņas pamanīt, izprast un par tām priecāties kā par sauli pavasarī.
