Latvijas neatkarības divdesmitgadi gribas salīdzināt ar tikpat jaunu cilvēku domām un sapņiem. Dažas dienas pirms valsts svētkiem triju Baltijas valstu jaunieši tikās Pilsrundāles vidusskolā.Tās dalībnieki ir jaunāki par Latvijas, Lietuvas, Igaunijas neatkarību, un viņiem nav savu atmiņu un emociju par šo laiku. Uz vēsturiskā «Baltijas ceļa» 1988. gadā gluži jauni stāvēja šo puišu un meiteņu vecāki.Var teikt, ka pēc neatkarības dzimušajiem trūkst vēsturiskās pieredzes, izpratnes un salīdzinājuma, toties jaunu cilvēku centieni ir vērsti uz nākotni, uz to, kas viņu dzīvē būs, nevis to, kas bijis pagātnē.Tāpēc jauniešos ir mazāk sarūgtinājuma, vairāk gaišuma un apņēmības nekā paaudzei, kura Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanu piedzīvoja ar asarām acīs, zem plandošajiem sarkanbaltsarkanajiem karogiem.Tomēr atļaušos teikt, ka arī manas paaudzes 20 gadu bilance nav tik negatīva, kā brīžiem šķiet. Kopā ar Latviju izauguši bērni, dzimuši mazbērni, uzceltas mājas, apsēti lauki. Ne jau viss ir zaudēts, daudzi sapņi ir un daudzi vēl tiks piepildīti.Simboliski pārstaigājot Latvijas novadus, 3. maijā televīzija bija atradusi ne mazums cilvēciski jauku mirkļu. Kādā, šķiet, Vidzemes, novadā ļaudis bija sanākuši kopā gatavot putnu būrīšus, simboliski aicinot mājās tos daudzos Latvijas cilvēkus, kuri darba meklējumos izklīduši Eiropā un pasaulē. Mums, palikušajiem, savukārt ir uzdevums – kopt un sargāt šo zemi, valodu, valsti. Lai saglabātu izjūtu, ka Latvijā vienmēr ir mājas, kur gaida un kur ir vērts atgriezties.
