Pārsvarā dzīvojam ar pārliecību, ka ēdam drošu pārtiku, jo darbojas taču tik daudzas uzraugošās un kontrolējošās iestādes. Žurnālista Lato Lapsas publiskotās banānu audzēšanas aizkulises Ekvadorā lika vēlreiz aizdomāties par pārtikas nekaitīgumu. Ja dienvidu zemēs banānu plantācijas tiek miglotas desmitiem reižu ar dažādiem fungicīdiem, smidzinātas ar glifosfātu saturošiem herbicīdiem un banāni pēc novākšanas mazgāti ar tiabendazolu un alumīnija sulfātu, apsmidzināti ar fungicīdiem, lai nebojātos vairākus mēnešus, tad ko domāt par pašu zemē vai kaimiņu valstīs audzēto? Vai tiešām pie mums neviens negrēko un indes dušas iet secen?
Sācies zemeņu laiks, tāpēc mēģināju izzināt, kā varu gūt pārliecību par iegādāto ogu nepiesārņotību. Veselības ministrijā man paskaidroja, ka pārtikas aprites uzraudzību veic Pārtikas un veterinārais dienests (PVD). Lai iegūtu objektīvu informāciju par pārtikas nekaitīgumu, inspektori regulāri ņemot produktu paraugus un nosūtot laboratoriskajām pārbaudēm. Kad PVD jautāju, cik tad, piemēram, Bauskas Bauzes tirgū pārdoto zemeņu ir pārbaudītas un kas secināts, saņēmu vien vispārīgu atbildi – šogad mūspusē paredzēts ņemt 26 pārtikas produktu paraugus pesticīdu atliekvielu kontrolei.
Tas, ko PVD ikdienā dara, ir tīrā «papīru būšana» – inspektori kontrolē, vai zemeņu marķējumā norādītā izcelsmes valsts atbilst pavaddokumentos minētajai. Ja vēlos, varu akreditētā laboratorijā zemenes nodot pārbaudēm pati, taču tas nav lēts prieks. Piemēram, pesticīdu noteikšana «BIOR» laboratorijā maksā, sākot no 140 eiro. Izriet – ja vēlos zināt, ko apēdu, maksāju simtus eiro vai arī maksāju ar savu veselību un uzticos kontrolējošām iestādēm. Es varu arī visu audzēt pati vai izvēlēties bioloģisko audzētāju produktus, vai arī piesakos par strādnieci un uz savas ādas izbaudu, piemēram, zemeņu audzēšanas aizkulises.
