Pēdējos gados lielu vērību «Eirovīzijas» dziesmu festivālam nepievērsu, jo Latvijas pārstāvji finālā nespēja iekļūt. Izņēmums bija šis gads lielākoties trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, Latviju pārstāvēja tumsnēja meitene no Bolderājas, kura nav profesionāla mūziķe. Interneta vidē lasīju daudz komentāru un viedokļu par viņas ādas krāsu, bet galvenais, ko atradu, bija mūsu pašu tautiešu rasistiskie izteikumi. Sēdēju un brīnījos – Eiropai vienalga, bet savējie meitēnu «kož» nost! Dīvaini. Prieks par Aminatu, kura, pateicoties tikai savam talantam, spēja aizraut Eiropu un pēc ilgiem gadiem atgādināt, ka arī Latvijā ir spēcīgi dziedātāji.
Otrkārt, man ļoti interesēja, kā Eiropa reaģēs uz Krievijas pārstāves dziesmu. «Lūdzu par mieru, ceru, ka varēsim sākt atkal. Mēs ticam sapnim.» Šī rindiņa ievada skaņdarbu ar nosaukumu «Miljons balsu». Citiem šķiet, ka dziesma ir absolūti nepiemērota situācijā, kad Ukrainā rit karadarbība, bet man labpatīk domāt, ka tas ir kā krievu tautas ziņojums, pat izmisīgs kliedziens pēc palīdzības, lai parādītu, ka arī viņiem vardarbības sekas ir apgrūtinājums.
Pēdējais iemesls – balsojums. Negribu celt nesaskaņas vai kā citādi noniecināt cilvēku izvēli balsot par Krieviju, bet piešķirt agresīvai kaimiņvalstij desmit punktus šajā situācijā, manuprāt, ir neloģiski. Citi bļaus, ka nav jājauc politika ar izklaidi un kultūru, bet kā citādi mēs varam paust savu viedokli, ja ne ar stingru nostāju jebkurā jomā? Ja reiz ir ekonomiskās sankcijas, no kurām ciešam paši, kāpēc liekulīgi slavēt dziedāšanu?
Tāpēc vēlos uzteikt Lietuvu. Tur ierasto pāris punktu vietā šogad Krievijai piešķirta apaļa nulle. Manuprāt, kārtīgs sveiciens kaimiņiem, lai parādītu savu nostāju, tāpēc par visiem simt procentiem pievienojos vēstījumam.
