Nevienam nav noslēpums, ka laika gaitā cilvēce ir ievērojami attīstījusies – ne tikai prāta, bet arī zinātnes atklājumu un tehnoloģiju ziņā. Tā kā ikviens vēlas būt laikmetīgs jeb moderns, tad mēs sekojam līdzi jaunumiem, kas rezultējas ar preču iegādi. Tomēr tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, un tikpat ātri mainās tas, kas ir jauns un aktuāls. Vēl pavisam nesen sasniegums bija melnbalts mobilais telefons, tomēr tagad katrs otrais lepojas ar dārgu un sarežģītu viedtālruni, jaunākajām modes tendencēm skapī un turpina iegādāties lietas, kuras, visticamāk, neizmanto. Patērētāju sabiedrība. Tomēr – kas notiek ar tām lietām, kuras vairs nav modē? Tiek izmestas. Tehnoloģijas vidēji kalpo divus gadus, bet tās tiek nomainītas, pirms paspējušas nolietoties. Kur tās paliek? Tiek izmestas. Liekas baisi, iedomājoties, uz cik lielas atkritumu kaudzes mēs paši «sēžam».
Šī tēma tiek apspriesta daudz kur – plašsaziņas līdzekļos, vides reklāmās, skolās u. c., tomēr joprojām šķiet, ka ne pietiekami. Cilvēkam nav pēkšņi jāsāk zaļais dzīvesveids vai jāvirza domāšana pavisam citā gultnē, ja viņš to nevēlas, bet pietiktu vien ar savu pilsoņa pienākumu veikšanu – atkritumus izmest tiem paredzētās vietās. Skan tik vienkārši, bet tad kāpēc joprojām ir piemēsloti meži, upes, ezeri, citas ūdenstilpes un platības? Vai tiešām debesskrāpji un atkritumu kalni ir mūsu nākotne? Kas būs tas, ko atstāsim saviem bērniem un bērnu bērniem? Ir tāds teiciens – lai izvērtētu, kas ir svarīgāks – daba vai mūsdienīgā attīstība –, pamēģini skaitīt savu naudu, aizturot elpu.
Es uzskatu, ka daudz kas var mainīties, sākot ar mazumiņu – ja katrs sekotu līdzi saviem pirkumiem un tam, kur nonāk galaprodukts, mēs vidi veidotu labāku. Varbūt tas pamazām pārvērtīsies ieradumā, kas savukārt kļūs par dzīvesstilu.
