Mūsu novadnieka, starptautiskā konkursa «Jaunais vilnis» dalībnieka Pētera Upelnieka parastā atbilde uz jautājumu «Kā jūties?» esot: «Man ir baigā depresija!» To sakot, viņš smejas, jo jūtas kā uzvarētājs. Dažādo konkursu un koncertu galvenās balvas – pieredzi, enerģiju un šovbiznesa kontaktus – viņam nevar atņemt neviens.
Ir pagājusi nedēļa, kopš piedalījies konkursā «Jaunais vilnis». Kas mainījies?
– Pirmajās dienās sajūtas bija dīvainas, kā nonākot atpakaļ realitātē. Neraksturīgi sev, nokavēju interviju «Radio SWH». Laikā, kad man bija jābūt tur, es pamodos Bauskā. Pēc divām trim dienām viss atkal nostājās vecajās sliedēs.
Kā īstenojās ideja piedalīties konkursā?
– Viss manā dzīvē notiek dabīgi un nepiespiesti. Sestdien internetā ieraudzīju konkursa pieteikumu pirmdien notiekošajai atlasei. Spontāni to aizpildīju un jau svētdien saņēmu apstiprinājumu. Šķiet, mani atcerējās no iepriekšējās reizes, kad 2010. gadā konkursā piedalījos ar grupu «PeR».
Atlasē Rīgā necerēju uz pozitīvu rezultātu, jo trīs dziesmu vietā biju sagatavojis divas. Es vēlējos tikai parādīt, ka vēl joprojām esmu apritē. Žūrija nespēja izvēlēties starp mani un Samantu Tīnu. Tā ar mani notika jau otro reizi, gluži tāpat bija grupai «PeR». Man tomēr bija jābrauc uz Maskavu, kur notika pusfināla atlase. Apkārtējie bija krietni priecīgāki par mani, es raizējos par organizatoriskām lietām. Man ir jāiemācās par sevi domāt pozitīvāk. Maskavā biju pārliecināts, ka tālāk tiks otra Latvijas pārstāve. Žūrija sprieda ilgāk nekā stundu, taču beigās sacīja: «Mums bija grūti izvēlēties. Samanta, tu esi ļoti laba dziedātāja, taču šoreiz mēs esam izraudzījušies Pēteri.» Es biju ārkārtīgi pārsteigts.
Kādas ir lielākās atšķirības, uzstājoties grupā un vienam?
– Kad esmu viens, daudz vairāk jādomā par enerģiju, kas plūst no skatuves uz klausītāju, grupā ir citādāk, jo blakus ir vismaz divi enerģijas lādiņi. Tā kā konkursā «Jaunais vilnis» piedalījos otro reizi, jutos nedaudz mierīgāks, zināju, kas notiek aizkulisēs, kā rit mēģinājumi. Kad 2010. gadā konkursā piedalījos ar grupu, mūsu istabiņa patīkamās kompānijas un ballīšu dēļ bija slavena. Šogad Jūrmalā dzīvoju viens, varēju vairāk laika veltīt sev, koncentrēties mēģinājumiem un darbam.
Visvairāk mani iedvesmoja meistarklases pie «Jaunā viļņa» režisora Aleksandra Revzina. Ārpus konkursa tās maksā ļoti dārgi – vismaz 400 dolāru dienā. Neizmantot šo iespēju visas desmit dienas būtu neprāts, tāpēc «uzsūcu» šī cilvēka pieredzi. Vērojot citus dalībniekus, redzēju, cik ļoti viņi ir mainījušies desmit dienās. A. Revzinam piemīt spēja atraisīt personību. Palīdzēja arī enerģijas treniņi, kuros dalībnieki apmainījās ar pozitīvo lādiņu. Pirmajā gadā es tikai skraidīju apkārt un neklausījos padomos.
Kā notika repertuāra izvēle?
– To izvēlējos pats. Pirmās un pēdējās dienas dziesmas – «No woman, no cry» un «Inspiration» – apstiprināja uzreiz, taču par otrajai dienai izvēlēto bija neskaidrības. «Zilo karbunkuli», ko biju plānojis dziedāt kopā ar Intaru Busuli, pēdējā nedēļā nomainīja ar «Ljubov nastala» ar Lieni Candy. Es piekritu, lai gan varēju cīnīties.
Vakarā pirms konkursa noslēguma sapratu, ka nepieciešams kāds pārsteigums, un radās ideja par T-kreklu ar Toto Kutunjo portretu. Īsu mirkli pirms uzstāšanās par to uzzināja mana stiliste, kas par šo avantūru sabijusies teica: «Tikai nesaki režisoram, ka es to apstiprināju.»
Kādas bija attiecības ar pārējiem konkursa dalībniekiem?
– Brīnos, ka tik īsā laikā kļuvām par lielu ģimeni, nevis konkurentiem. Medijos rādītais krietni atšķiras no tā, kā jutāmies mēs paši. Tur bijām, lai parādītu sevi, kļūtu pazīstami, iegūtu jaunus kontaktus un kaut ko iemācītos. Šovs bija otrajā plānā.
Žūrija uzsvēra, ka šogad bijis daudz spēcīgu dalībnieku, vietas ieguva tie, kam paveicās un kas īpaši izcēlās. Nosaukt favorītus man ir tikpat grūti kā pateikt, kas garšīgāks – ābols vai bumbieris. Dalībnieki bija ļoti atšķirīgi, bet arī pamanāmi un spēcīgi. Manā topā pirmās divas vietas bija vjetnamietim Vinam Khuatam, ar ko turpinām sazināties, un grupai no Krievijas «Frukti».
Vai konkurss pavēra jaunas iespējas?
– Septembrī «Arēnā Rīga» dziedāšu kopā ar Toto Kutunjo. Viņš bija viens no bargākajiem žūrijas locekļiem, taču nākamajā dienā pēc konkursa noslēguma viņa menedžeris nodeva ziņu, ka Toto Kutunjo aicina mani dziedāt duetā ar viņu. Uzzināju, ka Itālijas mūziķis manī redzot potenciālu – lai būtu vēlme pilnveidoties, konkursā viņš man licis zemu vērtējumu.
Lai gan konkursā ieguvu pēdējo vietu, esmu pārliecināts par sevi un zinu, ka mani neinteresē nekas cits kā tikai mūzika. Tā ir lieta, ar ko, piepildot savu laiku, jūtos laimīgs. No iepriekšējās piedalīšanās «Jaunajā vilnī» tikpat kā neko neatceros – uzkāpjot uz skatuves, bija šoks un melns gar acīm. Šoreiz centos baudīt notiekošo un skatījos klausītājiem acīs.
Kā tiec galā ar citu negatīvo viedokli?
– Vairāk par to uztraucas mani tuvākie. Es uzskatu – tie, kas sliktu raksta vai saka, parāda sevi, nevis patiesību par mani. Ja es būtu jaunāks, iespējams, tas atstātu lielāku iespaidu uz mani. Apzinos, ka man neviens nevar atņemt to, kas man mīļš, – mūziku. Patiesībā es pat jūtu pozitīvu lādiņu, jo neatkarīgi no tā, vai paustais ir labs vai slikts, tajā ir ieguldīta enerģija. Tā nav ļauna vai laba, tā ir vienkārši enerģija.
Brīžiem šķiet, ka vajag apsēsties un «paškrobīties» par pēdējo vietu, taču saprotu, ka neko sliktu speciāli neesmu darījis un neko patiesībā nevar mainīt.
Kādi ir tuvākie nākotnes nodomi?
– «Jaunajā vilnī» esmu sevi izsmēlis, piedaloties gan ar grupu, gan viens, trešās reizes nebūs. Gatava plāna man nav. Tā kā esmu piedzimis un izaudzis Latvijā, plānoju arī turpmāk šeit sevi pilnveidot. Te ir manas mājas, un mēs paši esam savas dzīves veidotāji. Ārzemēs ir simtiem tādu kā es un vēl labāki.
