70 gadu jubileju svin Anna Misēviča-Lisēviča.
Divas līdzīgas uzvārda daļas jaunsauliete Anna Misēviča-Lisēviča ieguvusi pārklausīšanās dēļ. «Līdz komjaunatnes laikam visur parakstījos kā Misēviča, bet tad sāka pieprasīt abas uzvārda daļas,» stāsta jubilāre.
Iet mātes pēdās
Tikpat kā viss mūžs Annai aizritējis tagadējā Bauskas novada Vecsaules pagasta Jaunsaulē, uzaugusi četru bērnu ģimenē: «Esam trīs māsas un brālis.» Bijušajā pasta ēkā, kurā jubilāre patlaban dzīvo, agrāk atradusies skola, tur savulaik mācījusies viņas māte. Vēlāk nams pārtapis par pagastmāju.
Līdz karam Annas vecāki strādājuši pie saimniekiem. Pati jubilāre no kara laika tikpat kā neko neatminas, jo tolaik bijusi mazs bērns. Atceras vienīgi to, ka reiz viņas dzīvība karājusies mata galā, jo uzbrukuma laikā sabrukuši bunkura griesti, kur viņa ar omi atradusies. Par laimi, neviens toreiz necieta.
Annas tēvs pabijis abās armijās. «Kad viņš aizmuka no vācu karaspēka, uztaisīja slēpni zem malkas šķūnīša. Izlīda ārā tikai vakarā, pārģērbies par sievieti,» atklāj jaunsauliete.
Kolhoza laikā tēvs kļuvis par traktoristu, bet māte – par slaucēju. Viņas pēdās, pabeigusi Jaunsaules septiņgadīgo pamatskolu, devusies arī Anna, kura atzīst – darbs Jaunsaules kolhozā bija smags. Tolaik slaucējām viss bija jādara pašām, vajadzēja arī pievest barību un nest kannas. Ar laiku jubilāre Dzērbenes lopkopības skolā izmācījās par kontrolasistenti. Strādājot šajā profesijā, vajadzēja veikt izslaukuma analīzes. Piena tauku sastāvs tika pārbaudīts katrai govij. Anna uzskata, ka mūsdienās izslaukums vairs netiek tik stingri kontrolēts: «Izdala pudelītes, ko sūta uz laboratoriju, bet neviens neredz, vai piens iegūts no vienas vai vairākām gotiņām.»
Plaša sirds
Astoņus gadus jubilāre bijusi dzīvnieku kopēja Ozolaines zvēru fermā, tad pārcēlusies uz Aizkraukles pusi – toreizējo Stučkas rajonu. Tur kādu laiku strādājusi kolhoza «Komjaunietis» brigādē, tad kļuvusi par maza pārtikas veikala vadītāju.
No darba gadiem saglabājušies daudzi sarkanos un zaļos vāciņos salikti goda raksti, piemēram, par izcīnīto 1. vietu laukkopju sociālistiskajās sacensībās 1984. gadā vai par labu un apzinīgu darbu 1985. ga-da ražas periodā. Lai arī kāds bija režīms, Anna uzskata, ka mūsdienu jaunatnei trūkst tā laika disciplīnas un motivācijas: «Bērni ir ļoti izlaidušies. Ja autobuss nepiebrauc klāt pie pašas mājas, tad uz skolu neiet. Veselība arī nekāda, jo nav fizisku aktivitāšu.»
Jaunsaulē atgriezusies, lai palīdzētu savam brālim Aldim audzināt viņa bērnus. Pirms kāda laika Anna pie sevis dzīvot uzaicinājusi māsīcu, kura palikusi viena. Bariņā tomēr vieglāk.
Apgādā ciemu
Jubilāres ikdiena aizrit, kopjot piemājas dārziņu, audzējot gotiņu un vistas. Runājot par lopiņiem, jaunsauliete atceras kādu kuriozu pirms diviem gadiem, kad kaimiņam no aploka izmukušas teles: «Mēs, vietējie, gājām palīgā šīs sadzīt. Teles bija saskrējušas purvā. Pie vienas gāju klāt, lai uzšautu pa muguru, bet šī man uzgrieza ragus un klupa virsū. Es fiksi ielēcu kārklā un nosēdēju tur diezgan ilgi. Viena tele pat pārpeldēja pāri upei. Mums laukos nav garlaicīgi.»
Jubilāre bieži dodas uz mežu pēc dabas veltēm. Sēnes tiek meklētas turpat Jaunsaulē, bet pēc ogām jādodas uz Brunavu. «Pati jau neko neēd, bet apgādā gandrīz visu ciemu. Citi pat uz mežu vairs nebrauc, jo ir kļuvuši slinki un Anna nevienam neatklāj īstās vietas. Viņa pat zina, kur meklēt ēdamās saulsardzenes,» teic švāģeriene Sarmīte. Jubilāre pārdzīvo, ka slinkums aizvien biežāk ņem virsroku – cilvēki, meklējot sēnes, izplēš sūnas un ogas kopā ar lapām lasa ar kombainiem.
Daudzi brīnās, kā Annai izdodas izvairīties no ērcēm un meža zvēriem, taču viņa atbild: «Es tos tikpat kā neredzu.»
