Lielākajā daļā Latvijas izglītības iestāžu šodien mācību darbs nenotiek. Skolotāji pieteikuši vienas dienas brīdinājuma streiku. «Bauskas Dzīves» interneta vietnē šī ziņa rosinājusi izteikties daudziem desmitiem cilvēku. Līdzās atbalstošai attieksmei ir daudz naidīgu, ņirdzīgu un nepieklājīgu komentāru.
Pedagogu arodbiedrība šajā streikā par galveno prasību izvirzījusi finansējuma pieprasīšanu algu palielināšanai. Tā šķiet kārtējā prasība pēc ūdens, ko liet caurā mucā. Tādēļ šajā dienā vajadzētu pavaicāt katram pedagogam, par ko viņš streiko. Es to izdarīju vakar un atbalstu dažu skolotāju viedokli. Šis ir streiks nevis par papildu naudas pieprasīšanu. Tā ir brīdinājuma zīme tām atbildīgo ierēdņu armijām, arī populistiskajām pedagogu arodbiedrības nostādnēm, kas jau gadiem ilgi nespēj izstrādāt pedagogu darba samaksas jauno modeli, ieviest mūsdienīgu izglītošanās procesu.
Ar papildu miljoniem bedri sistēmā neaizpildīs. Nav pieņemams lineārs algu pielikums visiem, neizvērtējot reālo situāciju. Tā diemžēl norāda uz citām pro-blēmām: skolēnu zināšanu līmenis, jauno pedagogu mazais īpatsvars skolās, milzīgā algu atšķirība – šos argumentus var uzskaitīt vēl un vēl. Tādēļ atbalstu streiku kā brīdinājumu tiem, kas nespēj laikus un pienācīgi padarīt savu darbu. Netieši to norāda arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis, apliecinādams, ka ikviena profesionālā asociācija savu neapmierinātību ar valdības darbu var paust tā, kā tā ir nolēmusi. Šoreiz tas ir streiks. «Būtiskākais, kas valdībai jāsaprot, – lēmumam par skolotāju darba samaksas jautājumiem bija jābūt pieņemtam sen. Kavēšanās valdībā ir pamatā tam, ka šis streiks notiek.»
