Aizraušanās. Autoorientēšanās – atpūta un dzīvesveids.
Guntars Žilinskis no Bauskas novada Brunavas pagasta 15 gadu aizraujas ar autoorientēšanos. Viņaprāt, process ir aizraujošs un interesants – jāprot lasīt karti, atpazīt leģendu, izpildīt uzdevumus, un reizēm jāatrod ceļš tur, kur tā nav.
Nodarbina prātu
Brunavietis pirmajās orientēšanās sacensībās piedalījies jau tad, kad mācījies Jaunsaules pamatskolā. Toreiz nācies skriet pa Dzimtmisas mežiem un atrast kontrolpunktus. Sporta skolotājs iemācījis pašus pamatus – lasīt karti, izmantot kompasu un atpazīt simbolus. Jau toreiz Guntars sapratis, ka orientēšanās ir viņa sporta veids. «Man patika skriet un tajā pašā laikā nodarbināt prātu, meklēt kontrolpunktus un labākos maršrutus,» stāsta brunavietis. Skriešanas orientēšanās sacensībās Guntars turpināja piedalīties, arī mācoties vidusskolā un augstskolā, līdz 2000. gadam, kad viņš izmēģināja autoorientēšanos. Šīs sacensības var sastāvēt no četriem posmiem – leģendas lasīšana, orientēšanās, atjautības uzdevumi un ātrumposms.
Pilotam ir tikai jāstūrē auto, bet blakussēdētājs – stūrmanis – lasa leģendu un norāda, kurp doties. «Šādi posmi ir interesanti tad, kad jābrauc pa meža ceļiem, kur cits aiz cita ir kāds pievedceļš, bet īstais ir tikai viens. Leģendā, piemēram, teikts, ka pēc 300 metriem jāgriežas pa kreisi, tad vēl kāds celiņš būs 290. un 305. metrā. Kā zināms, mašīnām mazākais attāluma mērījums ir ik pēc 100 metriem, tāpēc šādās situācijās blakussēdētājam ir jābūt maksimāli precīzam savos aprēķinos,» stāsta Guntars.
Orientēšanās sacensībās dalībniekiem, nonākot kontrolpunktā, jāizpilda uzdevums. Tikai tad var turpināt ceļu uz nākamo kontrolpunktu. Atjautības posmā var nākties pildīt dažādus uzdevumus. Piedaloties autoorientēšanās sacensību ātrumposmos, dalībniekiem var nākties traukties pa slēgtu trasi tik ātri, cik mašīna to ļauj. Parasti šie posmi notiek vietās, kur tas ir iespējams, – «333.» vai Mūsas trasē pie Bauskas, vai arī Jelgavas «Rullīšos».
Kontrolpunktu meklē kapos
Guntaram «saldais ēdiens» ir orientēšanās naktī. Tad atrast kontrolpunktus ir visgrūtāk. 70 – 80% sacensību notiek pa grantētiem ceļiem un bezceļiem, kur apgaismojums maršrutos ir liels retums. «Braukt pa nakti ir aizraujoši, daudz vairāk jāseko līdzi norādēm, ceļam. Citreiz, kad ar auto nevar piekļūt kontrolpunktam, nākas skriet. Esmu ar kabatas lukturīti skrējis pa kapiem, lai atrastu kontrolpunktu ar uzdevumu. Toreiz bija jāmeklē kapakmeņi ar noteiktiem vārdiem un uzvārdiem,» vienu no sacīkšu uzdevumiem atceras Guntars.
Brunavietim autoorientēšanās ir lieliska atpūta. «Viens nekad nebraucu, jo tad izpildīt uzdevumu ir teju neiespējami. Parasti dodos ar vēl kādu pārinieku, bet citreiz esam braukuši pat ar septiņvietīgu transportu. Jo vairāk cilvēku, jo interesantāk,» stāsta autosportists.
Piedaloties sacensībās, Guntars Latvijas ceļus un neceļus iepazinis kā savu kabatu, un piemeklēt īsāko ceļu ikdienišķā maršrutā viņam nesagādā nekādas problēmas. Sacīkšu laikā viņš nekad neizmanto GPS sistēmu jeb navigāciju. Dažās sacīkstēs to lietošana ir nolikumā aizliegta. «Es labāk orientējos ar karti, nevis modernajām tehnoloģijām. Mazu grantēto ceļu GPS nemaz neatpazīst, tāpēc navigācijas izmantošana sacensībās bieži vien dalībniekiem jauc prātu un noved uz nepareiza, tas ir, neeksistējoša, ceļa,» pieredzi izklāsta Guntars.
Netiecas pēc naudas
Autoorientēšanās ir samērā dārgs prieks. Katrās sacensībās ir noteikta dalības maksa, ierasti no 20 līdz 100 eiro. «Dalības maksa atkarīga no sacensību organizatoru izmaksām. Pastāv arī balvu fonds, bet tie, kuri piedalās, netiecas pēc naudas. Nopelnīt nevar neko. Autoorientēšanās ir aizraušanās, sirdslieta, kas sagādā tikai prieku un emocionālo piepildījumu,» apgalvo Guntars.
Vienas sacīkstes notiek aptuveni no 6 līdz 12 stundām, citreiz pat divas dienas. Dienas sacīkstēs tiek nobraukti 500 – 600 kilometri, izlietojot apmēram bāku degvielas. Jārēķinās arī ar automašīnas remontdarbiem. «Es cenšos braukt ar pēc iespējas lielāku «mēslu», lai auto remonts neprasa ievērojamus finansiālos līdzekļus,» atklāj Guntars. Viņš atceras, ka pirmais auto, ar kuru devies sacensībās, bijis 1987. gada «Audi-80», vēlāk «VW Polo».
Brunavietis cenšas sacensībās piedalīties vismaz reizi mēnesī. «Ja nesanāk doties uz autoorientēšanās sacensībām, tad noteikti piedalīšos skriešanas vai velosacīkstēs. Orientēšanās ir mans dzīvesveids,» atzīst Guntars.
Veiksmes pamatā ir tikpat erudīti pārinieki vai līdzbraucēji. «Orientēšanās sacensībās nevar piedalīties cilvēki, kuri negūst no tā prieku. Svarīga ir savstarpējā sapratne, uzticēšanās pāriniekiem, lai atrastu nepieciešamo kontrolpunktu vai veiksmīgi tiktu izpildīts uzdevums,» uzskata brunavietis.
«Orientēšanās sportā katrs dalībnieks var atrast asas izjūtas un adrenalīnu. Es pieņemu lēmumu – braukt pa kalnu lejā vai to nedarīt, šķērsot šo grāvi, mazo upīti vai labāk braukt apkārt. Tas ir aizraujoši. Es parasti izvērtēju situāciju un lieki neriskēju,» par sacīkstēm stāsta Guntars Žilinskis.
