Pašlaik notiek process, kurš ļoti labi parāda, kā, izmantojot saukļus par ekonomikas un darbaspēka atbalstu, «rūpējas» par lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju.
«Darbaspēka nodokļu samazināšana ir kritiski svarīga visai valsts ekonomikai, tāpēc visi papildu ieņēmumi valsts budžetā būtu jānovirza šīs reformas īstenošanai,» tā savulaik bilda ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, pamatojot ideju, ka līdz 2015. gadam iedzīvotāju ienākumu nodoklis (IIN) jāsamazina par deviņiem procentpunktiem. Radīšoties jaunas darba vietas, samazināšoties ēnu ekonomika un iedzīvotāju izbraukšana no valsts.
Par to, kam šāds solis būtu izdevīgs, lai runā skaitļi. Ja pieņemam, ka IIN samazina par deviņiem procentpunktiem, minimālās algas saņēmējs iegūs apmēram desmit latu. 2013. gada vidējās algas saņēmējs Zemgalē, kurš saņem ap 400 latu, iegūs aptuveni
30 latu. Labi algots ierēdnis, kuram izmaksā ap 700 latu – ap 60 latiem. Valsts uzņēmumu valdes locekļi un dažādu iestāžu vadītāji,
kas saņem vairāk par 1500 latiem – ap 140 latiem. Vismazākais ieguvums būs ģimenēm ar bērniem. Piemēram, Zemgales vidējās algas saņēmējam ar trim bērniem ieguvums no IIN samazināšanas būs aptuveni desmit latu.
Latvija jau tagad ir bēdīgi slavena ar milzīgo starpību starp mazo un lielo algu saņēmējiem, un šajā situācijā šī starpība tikai pieaugs. IIN ir nodoklis, ar kuru bagātie vismaz daļēji rūpējas par nabadzīgākajiem valsts iedzīvotājiem. Jo niecīgāks šis nodoklis, jo mazākas rūpes par nabadzīgāko sabiedrības daļu.
IIN samazināšanas ideja ir ļoti labs piemērs, kā, maskējoties ar rūpēm par valsts attīstību, politiķi turpina rūpēties vienīgi par saviem maciņiem.
