Šeit saplūst laiks – kopā ir gan pagātne, gan tagadne. Pa Vecumnieku Kalna ielu lēnām ar divriteni brauc pensionāre, un turpat netālu pa ietvi dodas bērnudārza audzēkņu grupa. Vienā pusē ielai pavisam jauns un mūsdienīgi iekārtots bērnu rotaļu laukums, otrā pusē – padomju laika paaudze iekārto tā laika daudzstāvu mājas pagalmu. Saplūstošu kontrastu iela.
«Tagad neviens vairs nepateiks, kas bija tā māja, kuras dēļ ierīkoja brauktuvi, kuru nosauca par Kalna ielu,» teic Vecumnieku pagasta muzeja vadītāja Aloida Baķe. Lai arī ielas namu vēsture sākas 19. gadsimtā, tomēr mūsdienīgo veidolu tā ieguvusi tikai padomju laikos.
Sava loma ielas stāstā ir kokiem.
50. – 60. gados jaunieši norunājuši randiņus pie lielās priedes, kuru 1967. gada oktobrī vētras laikā vējš nolauza un nometa pāri Bauskas ielai. Savukārt virzienā no Vecumniekiem krustojumā ar Bauskas ielu bijis milzīgs bērzs, kuru pat nokrāsojuši baltu, lai to varētu pamanīt autovadītāji. Tomēr sadursmes ar bērzu joprojām bijušas tik bieži, ka pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē tas nozāģēts.
Atmiņas par Melno skolu
Pašlaik krustojumā ar Bauskas ielu par lielajiem kokiem nekas vairs neliecina. Uzreiz pa labi ceļas jaunbūve, kuru drīz pabeigs, un no ielas vecākās ēkas – Krievijas impērijas ministrijas skolas, kuru Vecumniekos dēvēja par Melno skolu, – palikušas tikai atmiņas.
Krievijas senators Nikolajs Manaseins 1882. un 1883. gadā vadīja Kurzemes un Vidzemes guberņu vietējo pārvaldes iestāžu darbības pārbaudi, ko vēl dēvēja par Manaseina revīziju. Mērķis bija noskaidrot, kā uzlabot iedzīvotāju un zemnieku dzīvi. Revīzijas ziņojumu, kurā uzsvēra, ka vietējā pārvalde atrodas vācu baronu rokās un veikli slēpj nelikumību un noziedzību, noslepenoja. Rezultātus izmantoja, lai argumentētu Latvijas un Igaunijas pamatiedzīvotāju rusifikāciju un paplašinātu krievu valodas mācīšanu skolās. Tāpēc Vecumniekos uzcēla skolu, kurā apmācības notika tikai krievu valodā.
Vecumnieku muzejā apkopotas atmiņas par šo iestādi. «Ja pieķēra runājam latviski, sods pirmajā reizē bija pieci cara rubļi, ja pieķēra runājam otrreiz – izslēdza no skolas,» pagājušā gadsimta vidū Melnās skolas audzēkņu atmiņas pierakstījusi skolotāja Irēna Grauze. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā iestādi slēdza. Jau pēc Otrā pasaules kara tā bija sliktā stāvoklī, bet vēl apdzīvota. Pagājušā gadsimta beigās to nojauca, kas gan esot bijis diezgan grūti – par spīti sliktajam ēkas stāvoklim, konstrukcijas traktoram turējās pretim, cik nu varēja.
Aloida Baķe smej, ka skolas vietā ģimenes māju ceļ Kārlis Kalniņš III. «Kad viņam piedzima puika, teicu, lai tik neliek vārdu Kārlis, jo vectēvs jau ir Kārlis, tad mazdēls būtu Kārlis III. Man pretim smēja, ka tas būs Kārlis IV, jo arī vecvectēvs bijis Kārlis Kalniņš,» atceras A. Baķe. Tā Kalna ielā top ēka, kurā dzīvos Kārlis Kalniņš jau ceturtajā paaudzē.
Siliņi un Siliņas
Ielas pirmais numurs pieder ēkai, kurā savulaik auguši brāļi Siliņi. Aivars Siliņš kļuvis par aktieri un režisoru, kas uzņēmies filmās «Ceplis», «Īsa pamācība mīlēšanā» un citās. Savukārt Andris Siliņš bijis Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pirmais priekšsēdētājs, vadījis Pensionāru federāciju, pašlaik Latvijas 12. Saeimas deputāts.
«2011. gada 16. jūlijā rīkojām Kalna ielas svētkus. Bija ieradušies arī abi brāļi Siliņi,» atceras A. Baķe. Svētki gatavoti toreiz kopā ar māsām Anitu un Zaigu, kuras meitas uzvārdā savulaik arī bijušas Siliņas.
Siliņu māju 1957. gadā uzcēluši Andrejs un Skaidrīte Siliņi, kas strādāja vietējā pārtikas veikalā. Tā gan nebija pirmā dzīvojamā māja – jau 1950. gadā ēku Kalna ielā 4 sāka celt Rūdolfs un Anna Dobelnieki. 1959. gadā Kalna ielas 5. māju pabeidza Rūdolfa brālis Artūrs Dobelnieks un viņa sieva Erna. Tā ik pēc pāris gadiem uzcelts pa kādai jaunai ēkai.
20. gadsimta 60. – 70. gadu mijā māju uzbūvējuši Voldemārs un Mirdza Narunovski. Pie ēkas izveidots tam laikam neierasts akmens dārzs, kas pievērsis garāmgājēju uzmanību un turpina priecēt arī mūsdienās.
«Pašlaik lielākā daļa privātmāju ir pārdotas. Saimnieki te atbrauc tikai brīvdienās vai pat vēl retāk,» atklāj A. Baķe. Privātmāju rajons ikdienā kļuvis klusāks, atdzīvojas vairāk sestdienās un svētdienās.
Kaļ kā dzenis
Māja Kalna ielā 2 tapusi ilgākā laika periodā – sākuši celt 1982. gadā, bet pabeigta tikai 1993. gadā. Nama saimniekam Uldim Zadovskim jau 82 gadi, bet viņš par vecumu nesūdzas un uz sarunu ar «Bauskas Dzīvi» ierodas tieši no kora mēģinājuma. Savulaik armijas laikos esot iesaistījies dziedāšanā un pat piedalījies 1953. gada Dziesmu svētkos. «Staļina nāves gadā,» atceras U. Zadovskis.
«Mums visa ģimene sportisti. Pats piedalījos Baltijas spartakiādē Ozolniekos, bija pirmā sporta klase vingrošanā. Brālis spēlē dambreti, mazdēli – Jānis un Andris – ir pazīstami volejbolisti,» stāsta U. Zadovskis. «Laukos rosīgie ļaudis parasti ir dzimtās,» smaida A. Baķe.
Ēkas saimnieks atzīst, ka dažādu darbu meistarība laikam mantota paaudzēs – vectēvs savulaik taisījis dažādus ratiņus, bet tēvs 1918. gadā beidzis Rīgā drēbnieku skolu. Savukārt pašam izauguši trīs dēli un meita – Vilnis, Boriss, Ivars un Ligita. Mājās ir fotogrāfijas, kurās redzama ģimenes vēsture – 1913. gada attēls, kur uzņemti senči – vectēvs un tēvs, kā arī 1935. gada bilde, kur iemūžināts mājas saimnieks bērnībā ar ģimeni. Dzimtā puse bijusi Neretas novadā.
Saimnieks atceras: «Māju celt savulaik ierosināja Boriss. Gandrīz viss pašu taisīts. Vienīgi mūrēšanai sarunāju vīrus no «Misas kūdras» vadītāja Jāņa Krūmiņa. Strādājām svētdienu vakaros – pārējās bija darbdienas. Toreiz sestdiena brīva nebija – bija sešu dienu darba nedēļa. Tā brīvdienas pagāja. Kad no rītiem sāku strādāt ar āmuru, kaimiņi smējās: «Zadovskis atkal kā dzenis knābā!»» Mājas vietā savulaik bijusi liela bedre, kura izmantota kā izgāztuve. Lai nolīdzinātu visu, izgāztas 58 kravas smilšu. «Pārsedzes nevarējām rast. Visur teica: «Tu ko, deficīta prece, tikai daudzdzīvokļu mājām.» Beigās labi ļaudis ieteica izmantot sliedes – tās izdevās sameklēt,» to laiku būvniecības procesu raksturo U. Zadovskis.
Mājā gandrīz visa iekšējā apdare no koka. Dēlīšus paši darbnīcās izgatavojuši. Viena istaba otrajā stāvā – visa no koka, turklāt sienā iestrādāts auseklītis. Saimnieks stāsta, ka istaba tapusi jau Atmodas laikā, kad šādu rotājumu varēja lietot. Terase visa no stikliem un metāla kalumiem. Tie esot atrasti lūžņu izgāztuvē, kur tos atļāvuši ņemt. Tā, padomju laikā deficīta preces meklējot, izdevies izveidot skaistu māju ar interesantiem stāstiem. Sētā dzīvo arī suns un vistas.
«Ģimene visa kopā sabrauc uz Jāņiem. Svinam tepat, pagalmā. Ir pašiem savs Jānis un dīķis arī, kur nopeldēties,» smaida U. Zadovskis.
Labais 13. numurs
Daudzdzīvokļu mājas otrā ielas galā savulaik cēluši dažādi padomju uzņēmumi un iestādes. «Tā arī sauca – «pemka», «zemka» un sovhoza mājas. Reti kurš vairs tagad atceras, kura ir kura,» stāsta A. Baķe. Nami tapuši neapdzīvotā vietā – tur Vecumnieku ciema iedzīvotājiem dārziņi bijuši.
Īpaši rūpīgi savu pagalmu iekopuši Kalna ielas 13. mājas iemītnieki. Lai arī vējaina diena, pagalmā jau rosās nama iedzīvotāja Rūta Glīzdiņa. «Katram iemītniekam sava kopjamā daļiņa iedalīta. Visvairāk paveicis dakteris Uldis Mantons. Izlika putnu būrus. Iestādīja dažādus «zaļumus». Kaut kas gan iznīka pa ziemu, bet stādīsim atkal,» stāsta R. Glīzdiņa. Pirms diviem gadiem tapis pagalma žogs. Savukārt namiņu pie žoga plāno pārtaisīt izskatīgāku. Cer iestādīt papildu košumkrūmus. Siltās brīvdienās mājas iedzīvotāji pagalmā cep šašliku, atpūšas. Ciemos atbrauc mazbērni, un viņiem ir, kur paspēlēties. Savukārt pagalma īpašais koks ir īve, kuru U. Mantons iestādījis gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, – 2004.
Iedzīvotāji atzīst, ka nama numurā nekā slikta nesaskatot. Nekādas māņticības. «Pati esmu dzimusi 13. jūnijā. Baznīcas mācītāji arī teic, ka tas nav slikts cipars, un pati ticu, ka tas ir labs,» pārliecināta Rūta Glīzdiņa, kura šajā mājā nodzīvojusi jau vairāk nekā 40 gadus.
Taps skeitparks
Daudzdzīvokļu māju gals Kalna ielā ir vislielāko kontrastu pārpilns. Pie padomju laikā celtajām daudzdzīvokļu ēkām, kuras vēl labi saglabājušās, slienas daudz un dažādi šķūnīši, no kuriem lielākā daļa izskatās tik sabrukuši, ka jābrīnās, kā vēl turas. Daļā ēku ierīkota individuālā apkure, cilvēki meklē, kur turēt kurināmo.
Savukārt aiz šķūnīšiem uzreiz var pamanīt renovēto pirmsskolas izglītības iestādes ēku. Bērnudārzu uzcēla 1981. gadā. Darbu organizatore toreiz bija padomju saimniecība «Vecumnieki», kuras direktors bija Rihards Melgailis, bet par pirmo bērnudārza vadītāju strādāja Zaiga Grandberga. Mūsdienās bērnudārzam veikta siltināšana, un labi koptā ēka priecē apmeklētājus.
Pašā Kalna ielas galā stāv pirmās Latvijas laikā celtās Paleju mājas, kuru saimnieki bija Andrejs un Minna Lipsti. Zemesgabalu ieguvuši izlozē. Nācies ļoti daudz strādāt, lai saimniecību iekārtotu, jo lielākā daļa platības bijusi purvs. Audzējuši auzas un veduši tirgot uz Rīgu. Saimniekiem bija dēls Andrejs Artūrs, kura sieva Aina vēl aizvien dzīvo šajā namā. Savukārt blakus «Palejām» savulaik atradās Vecmuižas gadatirgus vieta, kuram bijusi cieša saikne ar dzelzceļu – šeit noteiktās dienās varējuši atvest produkciju, ko uzpircēji uzreiz lādējuši vagonos.
Pretim Kalna ielas 15. mājai savulaik padomju laika beigās iesāka būvēt daudzdzīvokļu namu un nepabeidza. Ilgu laiku nezināja, ko ar to darīt, līdz nesen nojauca un izveidoja modernu un interesantu bērnu spēļu laukumu. «Iedzīvotāji jau sen vēlējās rotaļu laukumu. Tas ir daudzdzīvokļu māju rajons, daudz bērnu, kuriem spēļu vietas nebija. Platība atļāva, un tad varējām izvērsties. Rotaļu laukuma konstrukcijas un uzstādīšanu finansēja ar Lauku atbalsta dienesta projekta palīdzību. Pārējos darbus apmaksāja no Vecumnieku novada budžeta. Pēc jauniešu iniciatīvas plānots iekārtot arī skeitparku. Izveidosies ļoti plašs bērnu atpūtas laukums,» stāsta Vecumnieku novada domes projektu koordinatore Iveta Balcere. Viņa atzīst, ka bērniem tas bijis ļoti gaidīts projekts. To pašlaik siltajā laikā aktīvi izmanto.
Tāda ir Kalna iela mūsdienās – sena iela, kura sākas un beidzas ar pavisam jaunām būvēm.
Vecumnieku ciema Kalna ielai veltīti divi dzejoļi – vienu sacerējusi ielas iedzīvotāja Inta Krūmiņa, otru – aktieris Aivars Siliņš, kuram šeit ir dzimtā puse.
Kalna iela
Inta Krūmiņa, iedzīvotāja Kalna ielā 18
Nav gara mūsu Kalna iela,
Un arī kalns pavisam mazs.
Gar ielas malām mājas, nami,
Tāpat kā lielās pilsētās.
Ir dievnams redzams ielas galā
Ar torni augstu pacelto,
Tā zvanu skaņas aicinošās
Var dzirdēt katru svētdienu.
Kad rudenī vērs durvis skola
Un plašais bērnudārzs,
Tad bērnu smiekli, balsis skaļās
Būs dzirdamas ik pagalmā.
Daudz labu cilvēku šeit dzīvo,
Kas katrs savās gaitās iet,
Un ieliņu šo līkumoto
Tie uzskata par savējo.
***
Aivars Siliņš, aktieris un režisors, šo dzejoli viņš nolasīja Kalna ielas svētkos 2011. gada 16. jūlijā
Šeit ir tā vieta,
Kur bērnība dzērves kājām iet,
Kur atmiņas pludo,
Kur gadi kā asaras garām skrien.
Šinī ābolu smaržā
Mātes siltums niķīgos matus glauž,
Bišu lipīgā sanā
Lielo pasaule pakalnē snauž.
Atnākt vēl reizi!
Atnākt un tādam būt!
Cauri pamestam dārzam
Līdz sapnim vairs neaizkļūt.
