Dažreiz satieku savu skolasbiedru, ar kuru mācījāmies Lietišķās mākslas vidusskolā. Taču parasti viņš man zvana. Jautājums ir viens: «Vai esi bijusi mūsu skolotājas Silvas Linartes kārtējā gleznu izstādē?» Nē. It kā neērti atzīties, ka vispār neesmu sekojusi viņas radošajam darbam, lai gan skolotāju ļoti cienu jau kopš agras jaunības. Viņa mani nekad nepēla vieglprātīgās attieksmes dēļ arī tad, kad biju pelnījusi. Tagad – jau citu, nopietnu motīvu dēļ.
Manam skolasbiedram ir citādi. Pasniedzēja Linarte jaunajam puisim mainīja visu dzīvi. No trūcīgas daudzbērnu ģimenes nācis, viņš kļuva par izaicinājumu dzimtai, izvēloties apgūt mākslu. Laucinieki, kuru galvenā rūpe bija iztikas nodrošināšana, šīs profesijas ļaudis uzskatīja par dīkdieņiem, kuri nevēlas smagi strādāt.
Mans skolasbiedrs no ģimenes nesaņēma nekādu morālu atbalstu. Viņi gādāja, lai puisis būtu paēdis, taču viņam ļoti vajadzēja ko citu – iedrošinājumu, apstiprinājumu saviem sapņiem un ticību spējām. To skolasbiedram sniedza skolotāja Linarte, un viņš ir pateicīgs visu dzīvi. Ilgajos gados kopš skolas beigšanas viņš cītīgi seko skolotājas profesionālajām izpausmēm, sazinās ar viņu, apbrīno, priecājas. Arī tagad, būdams solīds vīrs ar mazbērnu pulku, skolasbiedrs brauc teju vai uz katru Silvas Linartes izstādi daudzviet Latvijā, cenšas satikties ar viņu Rīgā. Zinu, ka skolotāja ir ļoti liela autoritāte vēl divu jaunāku paaudžu cilvēkiem.
Stāstiņu rakstu viena iemesla dēļ. Mūsu laikraksta portālā, izlasot naidīgos, vulgāros komentārus par Bauskas novada skolotāju došanos uz koncertiem un ekskursijās savas profesijas svētkos pagājušās nedēļas nogalē, man kļuva žēl komentāru autoru. Nevienam no viņiem nav laimējies satikt vai atpazīt savu dzīves Skolotāju.
