Profesionāla teātra viesizrāde ir ilgi gaidīts notikums Bauskā, un Valmieras teātris 11. oktobrī pilsētā izrādīs Alvja Lapiņa drāmu «Klaidoņa lūgšana».
Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā varoņi ievietoti psihiatriskajā slimnīcā, kas patiesībā lieliski kalpo gan reālās ikdienas attēlošanai, gan sapņiem. Sapņiem un ilgām pēc pasaules, kurā nav kara, kurā ir iespēja satikties ar jau mirušajiem frontes biedriem vai nesasniedzamajiem mīļajiem cilvēkiem.
«Gada aktrises» tituls
Režisors Varis Brasla un dramatizējuma autors A. Lapiņš ir labi sastrādājies radošais tandēms. Līdzīgi kā iepriekšējos kopdarbos, arī šoreiz literārajam pirmavotam izmantots rakstnieka Gunāra Janovska darbs – romāns «Balsis iz tumsas». Kritiķi iestudējumā saskatījuši daudzas veiksmes, par nozīmīgāko atzīstot Elīnas Vānes atveidoto īrieti Esteri. Par šo lomu māksliniece saņēmusi «Spēlmaņu nakts» balvu nominācijā «Gada aktrise».
Būtiska ir izrādes scenogrāfija, kuras nozīmīgākais elements ir milzīga, aprakstītām papīra lapām nolīmēta siena. Izrādes laikā no tās ik pa laikam nokrīt pa lapai. Tas ir aizejošās dzīves un izzūdošo atmiņu simbols, kas sabalsojas ne tikai ar izrādes galvenā varoņa likteni, bet pašu dzīvi kopumā.
Neparastie iemītnieki
Bagāti raksturi ir visiem ārstniecības iestādes iemītniekiem. Lai pasargātu sevi no sieviešu baciļiem, kritiķis Džeikobs, ko atveido Ja-
nuss Johansons, iesmērējas ar zaļu, smirdīgu ziedi, ko nosaucis par «Antifeminolu». Polis Janeks – aktieris Arnolds Osis – nemitīgi meklē plaisas griestos, baidoties, ka tie var iebrukt. Ivo Martinsona apmulsušais Bils klīst apkārt, runājot īsus, asprātīgus dzejolīšus, Ineses Ramutes tēlotā ungāru komuniste Mnačko aicina visus piedalīties mītiņā, kur klāt būšot pats Staļins. Taču aiz šķietami komiskajām maskām slēpjas traģiski likteņstāsti. Laiks ir apstājies, ļaujot visu noteikt paša cilvēka iekšējās pasaules laika izjūtai.
Mārtiņa Meiera tēlotajam Arturam Skujam nemitīgi jādzīvo pastāvīgās gaidās, sasprindzinājumā. Viņam visgrūtāk ir rast izeju starp pienākumu pret savu latvietību un jauno pasaules kārtību. Tā pieprasa atteikties no visa, kas bijis pagātnē, un sākt jaunu dzīvi svešā zemē, aizmirstot, ka tāda Latvija vispār ir bijusi. Visā izrādes garumā atrodoties uz trauslās robežas starp prātu un neprātu, aktierim pamazām izdodas ievilināt skatītājus kara un trimdas apstākļu traumēta cilvēka domāšanas labirintos.
Rupjmaize neder
Šis ir stāsts par vēstures un varas nežēlīgi sabradātiem cilvēku likteņiem. Karš iznīcinājis ne tikai ārējo drošības izjūtu, bet arī varoņu iekšējās pasaules līdzsvaru. Iestudējumā režisors līdztekus aktierspēlei piedāvā dažādus simbolus, no kuriem vairākumu skatītājiem nenāksies grūti apjaust. Viens no tādiem ir rupjmaize. Ārzemniekiem tā negaršo, jo sveša un melna, un tādēļ tā neiederas baltajā telpā. Kāds te saskatīs paralēles ar vēlmi saglabāt latvisko sevī, taču trimdā tādiem «niekiem» nav vietas.
Zīmīga detaļa uz skatuves ir skapis, no kura izkāpj atmiņu tēli. Kādu tas, iespējams, vedīs meklēt līdzības ar savu mantu krātuvi, kurā savākts tik daudz nevajadzīgu krāmu, ka svarīgām lietām, kas rosina skaistām vai aizkustinoši smeldzīgām atmiņām, vairs neatrodas vietas. Simboli rosina saprast bēdīgu lietu kārtību – vērtībām, kas stiprina lugas galveno varoni, vairs nav nozīmes.
Daži izrāžu vērtētāji iestudējumā kritizē pārlieku ilustratīvismu. Taču tas uzrunā ar godīgumu, rādot, kā dažādu tautību un politisko pārliecību cilvēkiem neprāts reizēm ir vienlaikus patvērums, cietums un vienīgā brīvības telpa.
