Finiša taisnē nonākusi pagaidu tilta pār Mūsu izbūve Bauskā. Brīvdienās, stumjot velosipēdu vēl pār veco tiltu, mani uzrunāja kāds jauneklis, kurš vaicāja, vai man esot bail to šķērsot braukšus. Klusējot stūmos tālāk, bet jaunietis nelikās mierā un beigās pavilka mani «uz zoba», ka pāri topošajai pagaidu būvei diezin vai es tikšot. Puisim neatbildēju, bet nodomāju, ka viņš trāpījis desmitniekā. Uzmetot skatu uz veco un jauno tiltu, skaidrs bija viens – abi piemēroti asu izjūtu cienītājiem.
Meklējot alternatīvu Mūsas šķērsošanai ar kājām vai riteni, nonācu līdz trošu tiltiņam. Šķiet, pa to nebiju pārvietojusies vairākus gadus un, aizejot līdz tā vidusdaļai, sapratu, ka esmu sprukās.
Nedrošas man likās pat uz kaut kādiem pamatiem balstītās būves, taču šis sarūsējušais, izšķiebtais, kustībām līdzi šūpojošais objekts iedvesa patiesas bailes. Izbrīnā vēroju gājējus, kas pa to mierīgi pārvietojās, bet pieļauju, ka tā ir viņu ikdiena un pieņemamākā alternatīva, lai sasniegtu galamērķi.
Katru sperto soli pavadīju ar piekaltu skatienu pie ikviena koka dēļa, kas pēc maniem pāris soļiem pacēlās augšup. Dažās vietās sānu dēļi jau ir atdalījušies vai arī drīz to darīs. Šķiet, liela drosme vajadzīga, lai šo tiltu šķērsotu nakts stundās. Manā izpratnē šis tiltiņš uzskatāms par gājējiem nedrošu un būtu slēdzams tuvākajā laikā vai atstājams jau pieminētajiem aso izjūtu cienītājiem.
