Mazulis naktīs slikti gulēja, bieži modās, raudāja, tāpēc vecāki sāka viņu ņemt savā gultā. Kad bērns bija iemidzis, telpā iededza gaismu, vecāki turpināja skatīties televizoru, lasīt, sarunāties.
Mazulis naktīs slikti gulēja, bieži modās, raudāja, tāpēc vecāki sāka viņu ņemt savā gultā. Kad bērns bija iemidzis, telpā iededza gaismu, vecāki turpināja skatīties televizoru, lasīt, sarunāties.
Tagad mazdēlam ir trīs gadi, sava istaba, gultiņa, bet gulēt viņš ir ar mieru tikai tad, ja istabā deg lampa. Tiklīdz gaisma naktī tiek izslēgta, zēns pamostas un raud. Nevarētu teikt, ka viņam ir bail no tumsas, bet kaut kāda iemesla dēļ viņš spēj aizmigt tikai gaismā. Ko darīt? Vai tā nav mēnessērdzība? Kā iemācīt bērnam, kas ir diena, kas nakts un ka jāguļ ir tumsā?
VECMĀMIŅA
Gaisma kliedē bailes
“Situācija mazliet atgādina iepriekš pārrunāto – par bailēm no fotografēšanās. Ir arī tādi bērni, kuri, piemēram, ejot gulēt, pieprasa, lai durvis uz koridoru vai blakusistabu neaizver.
Ir svarīgi zināt, ka aptuveni līdz sešu septiņu gadu vecumam bērnam bieži vien vēl nav izveidojušās skaidras robežas starp reālo un iztēloto. Viņš var vienlīdz stipri baidīties no pastnieka un raganām, kuras dzīvo pasakā.
Vajadzība pēc gaismas, nepatika pret tumsu vairāk liek domāt, ka ir bail no šķiršanās, atstumtības. Paliekot savā gultiņā viens, bērns saskaras ar klusu un, iespējams, biedējoši tumšu, vientulīgu klusumu. Šajā situācijā nejusties atstātam viņam palīdz gaisma, kas ļauj saredzēt lietas apkārt, iedrošina. Nereti šīs bailes, īpatnības izzūd pašas no sevis. Pienāks brīdis, kad bērns pats kādu vakaru palūgs izslēgt gaismu,” spriež Solvita Tilgale.
Neuzspiest viedokli
Psiholoģe Ilze Naguraviča domā, ka gulēšana pie gaismas ir izveidojies ieradums. Jebkuram cilvēkam, lielam vai mazam, ir grūti to mainīt. Taču tikpat labi, ja bērns parasti guļ gaismā, viņu var pieradināt arī iemigt krēslainā, vēlāk – tumšā istabā. Vecākiem jābūt iejūtīgiem, saprotošiem, mīļi jāaprunājas ar bērnu, izskaidrojot, ka istabā nav nekā tāda, no kā baidīties, tāpēc arī gaisma nav vajadzīga. Protestu un asaras izraisīs vecāku viedokļa uzspiešana.
“Gatavošanās gulētiešanai un iemigšana katram cilvēkam, arī bērnam, ir sava veida rituāls. Gribas justies ērti un drošībā. Pieminētajam bērnam gulētiešanas modelis izveidots tā, ka viņš arī miegā jūt vecāku klātbūtni, gaismu, televizora vai radio skaņas. Vienkāršāk sakot – gaisma dod drošības sajūtu, tiklīdz tās nav, rodas bailes no nepazīstamā. Vecākiem jāizdomā, kā, liekot bērnu gulēt, atvadīties – varbūt izslēgt gaismu un kopā nodziedāt kādu šūpļa dziesmu vai noklausīties tās ierakstu. Var parunāties, kamēr mazulis nomierinās un pierod pie domas, ka gulēt tumsā nemaz nav bailīgi,” iesaka psiholoģe Evija Burkovska.
Radīt drošības sajūtu
Šajā situācijā problēmu nesaskata psiholoģe Inga Jakuška. Sliktāk būtu, ja triju gadu vecumā zēns joprojām gribētu gulēt tikai vecāku gultā. Bērna istabā var atstāt ieslēgtu naktslampu, bet, kad mazulis aizmidzis, to izslēgt. Ja bērns tumsā pamostas un raud, jāpalīdz nomierināties un jāmēģina izrunāties, no kā īsti ir bail, lai zinātu, kā no tā atbrīvoties.
Pavisam mazs bērniņš pierod, ka gulētiešana saistīta ar gaismu, māmiņas vai tēta roku siltumu, ar laimīgo sajūtu, ka par viņu rūpējas, nomierina. Ja apkārtējie apstākļi mainās (piemēram, vēsi palagi, plāna sega), gulētiešana var izraisīt jaunas, pat nepatīkamas emocijas. Ieraduma spēks ir liels – īpaši mazulim, kura pieredze vēl nav tik bagāta, lai viņš viegli varētu pārslēgties no viena veida ieradumiem uz citiem. Bērnam ir īpaši bagāta fantāzija.
Ja vecākiem traucē gaisma, pie kuras guļ bērns, to varētu samazināt pakāpeniski – izmantojot arvien vājākas spuldzītes. Var arī runāties ar bērnu no blakusistabas, lai viņš ir drošs, ka māmiņa un tētis ir turpat blakusistabā, tā spriež psiholoģe Andra Katkeviča.
