Divpadsmit gadu veciem audzēkņiem mana draudzene – skolotāja – izstāstīja patiesu notikumu. Mūsdienās tas izklausās kā leģenda un vēsta par Indijas valdnieku Džahānu, kurš mīļotās sievas piemiņai uzcēlis vienu no pasaules skaistākajām būvēm – Tādžmahala mauzoleju.Daiļā sieva nomira dzemdībās, kad pavadīja valdnieku karagājienā. Viņš visiem lika atgriezties, pats ieslēdzās pilī un nedēļām ilgi neatvēra durvis. Galminieki bija uztraukušies, bet neuzdrīkstējās valdnieku traucēt sērās.Lai bērni vieglāk iztēlotos situāciju, skolotāja ierosināja stāstu domās «pārvietot» uz mūsu laikmetu. «Kā sauc dvēseles stāvokli, kad cilvēku pārņem neizmērojamas bēdas?» vaicāja skolotāja. Divpadsmitgadnieki vienbalsīgi iesaucās: «Depresija!» Bet ko noskumušais valdnieks vienatnē darīja, ieslēdzies kabinetā? Cits citu pārtraukdami, audzēkņi izteica versijas: gatavojās pašnāvībai, dzēra viskiju, lietoja narkotikas.«Atbildes mani šokēja ar skaudro tiešumu. Bērni vaļsirdīgi sāka stāstīt par reāliem notikumiem, ko dzirdējuši no skolasbiedriem un pieaugušo sarunām. Viņi šos depresīva cilvēka rīcības modeļus jau uzskata par aksiomu,» spriež skolotāja.Viņa turpināja sarunu, aicinot bērnus nosaukt vēl citus skumju pārvarēšanas veidus. Kāds zēns bikli ieminējās, ka valdnieks varētu aizmirst bēdas, ja nodarbotos ar lietām, kas viņam ļoti patīk, piemēram, zīmēšanu. Un patiesi – Džahāns drūmajā vientulībā izstrādāja grandiozas, brīnum-skaistas būves – Tādžmahala – projektu. Liela mīlestība un darbs viņu atbrīvoja no depresijas. «O, kāds valdnieks!» visa klase stundas beigās apbrīnā sastinga.
