Šis raksts būs par vienu no ievērojamākajiem mūsu novada akadēmisko aprindu pārstāvjiem – ģeogrāfu Ģedertu Ramanu. Izcilā novadnieka kolekcijā ietilpst dažādi dokumenti, fotonegatīvi, piezīmes, ceļojumu apraksti, viņam piederošās lietas un zinātnes rīki. Šīs liecības Bauskas muzeja krājumu papildināja 1973. un 1974. gadā. Daudzi priekšmeti tika dāvināti, daļu muzejs iepirka.
Mācības un dienests Krievijā
Ģederts Ramans bija ievērojams un cienīts ģeogrāfs, Latvijas Universitātes profesors. Viņš piedzima 1889. gada 27. janvārī Ceraukstes pagastā. Izglītību ieguva Griķu skolā (1900 – 1903) un Bauskas pilsētas skolā (1903 – 1907). Mācoties pilsētas skolas pēdējās klasēs, Ģ. Ramans sāka interesēties par dabaszinībām, sevišķu vērību pievēršot astronomijai. Puisis cītīgi lasīja grāmatas un iegādājās nelielu tālskati debess spīdekļu aplūkošanai. Pēc tam Ģ. Ramans zināšanas papildināja Pleskavas Mērnieku skolā, ko absolvēja 1910. gadā. Tā kā Ģ. Ramanu saistīja svešas zemes un neredzētas dabas parādības, viņa pirmā darba vieta bija Besarābijā – cariskās Krievijas nostūrī. Ģ. Ramans strādāja par topogrāfu un kartogrāfu Krievijas valsts dienestā.
Pirmais pasaules karš jaunajam ģeogrāfam negāja secen. 1915. gada augustā Ģ. Ramans atstāja dienestu un kā brīvprātīgais iestājās cariskās Krievijas karadienestā. Dienēja Tiflisā, vēlāk pārcēlās uz Kaukāza kara apgabala štāba topogrāfisko nodaļu, kur strādāja kartogrāfiskus darbus līdz 1917. gadam. Ģ. Ramans veiksmīgi beidza kara topogrāfu skolu Pēterburgā un pēc tam strādāja karšu uzmērīšanas darbos Baltkrievijas, Ukrainas un Kaukāza teritorijā Baltās gvardes, kas cīnījās pret boļševikiem Krievijas pilsoņu kara laikā, paspārnē.
Jaunajā Latvijas valstī
Jaunizveidotajai Latvijas valstij 1920. gadā izdevās panākt latviešu demobilizāciju no Antona Deņikina armijas. Ģ. Ramans kopā ar citiem latviešiem pēdējā evakuācijas brīdī pēc gara ceļa 1920. gada 9. jūnijā atgriezās Latvijā. Jauneklis iestājās Latvijas Universitātē un 1926. gadā absolvēja Matemātikas un dabaszinātņu fakultāti, iegūstot ģeogrāfa specialitāti. Studiju laikā, 1922. gadā, viņu pieņēma par subasistentu Fiziskās ģeogrāfijas katedrā. Pēc augstskolas absolvēšanas, 1927. gadā, Ģ. Ramans sāka strādāt par asistentu Fiziskās ģeogrāfijas katedrā.
Veicot pētniecības darbus, Ģ. Ramans apceļoja Latviju, fotografēja ainavas, vāca ģeogrāfiskus datus par maz pazīstamām Latvijas vietām, referēja biedrībās un piedalījās izstādēs ar jauniem materiāliem.
Ģeogrāfam bija apbrīnojama uzņēmība gūt jaunus iespaidus un zināšanas. 1929. un 1930. gadā viņš studēja ģeogrāfiju Londonas Universitātē. Nākamais viņa pakāpiens akadēmiskajā karjerā bija 1931. gadā, kad Ģ. Ramans aizstāvēja zinātnisko darbu «Ģeogrāfisku apstākļu loma baltu tautas pagātnē» un habilitējās par privātdocentu Ģeogrāfijas katedrā.
1932. gadā Ģ. Ramans sāka lasīt lekciju kursus antropoloģijā, reģionālajā ģeogrāfijā un ģeogrāfijas metodikā, vadīja studentu speciālos darbus ģeogrāfijā. 30. gados viņš kļuva par neatsveramu kodolu Latvijas Universitātē – 1934. gadā Ģ. Ramanu ievēlēja par docentu un Ģeogrāfijas katedras vadītāju, no 1938. gada 1. decembra viņš bija vecākais docents.
Aizliedz strādāt zinātnisku darbu
Jaunās padomju varas represijas pret viņa piederību cariskās Krievijas armijai Pirmā pasaules kara laikā un «buržuāziskās Latvijas» intelektuālajai elitei gan pirmās PSRS okupācijas laikā, gan arī pēc Otrā pasaules kara viņu laimīgā kārtā toreiz vēl neskāra. No 1944. līdz 1950. gadam viņš strādāja Ģeogrāfijas fakultātē, bija Fiziskās ģeogrāfijas katedras vadītājs, profesors, 1944. – 1947. gadā – Ģeogrāfijas fakultātes dekāns. Vairākas reizes ievēlēts Ģeogrāfijas biedrības valdē.
Taču 40. gadu nogalē padomju vara Ģ. Ramanu varmācīgi padzina no darba un aizliedza strādāt zinātnisku un pedagoģisku darbu. Mūža nogali Ģ. Ramans pavadīja dzimtajā pusē Ceraukstē, aizejot no šīs pasaules 1964. gada 9. aprīlī. Izcilais ģeogrāfs apbedīts Važītes kapos.
Ainavzinātnes pamatlicējs
Ģ. Ramanu var uzskatīt par ģeogrāfiskās ainavzinātnes pamatlicēju Latvijā. Ģeogrāfiskā ainava ir zemes virsmas daļa, ko redz cilvēks. To veido zemes virsmas formas (līdzenumi, ielejas, kalni, gravas u. tml.), veģetācija (tās veidi vai arī trūkums rada, piemēram, meža, pļavas, purva, krūmāja un citas ainavas) un cilvēka darbība (pilsētas, rūpnīcas, ciemati, dīķi, kanāli u. c.). Ģ. Ramans un Indriķis Saule bija pirmie, kas veica Latvijas teritorijas iedalījumu ainavu apgabalos. Ģ. Ramana pētījumus turpināja viņa dēls Kamils Ramans, kurš 1958. gadā aizstāvēja disertāciju «Vidzemes vidienes ģeogrāfisko ainavu tipoloģija», ieviešot toreiz diskutablo jēdzienu «ainavzinātne».
Pētnieks nodarbojās arī ar Latvijas teritorijas iedalījumu ģeogrāfiskos reģionos. Šajā nolūkā viņš apbrauca un izpētīja gandrīz visu Latvijas teritoriju, izstrādājot Latvijas fizioģeogrāfisko rajonējumu, liekot pamatus reģionālajā fizioģeogrāfijā. Latvijas ģeogrāfiskajā pētīšanā Ģ. Ramans aprēķinājis arī Latvijas hipsometrisko (augstums) pakāpju samērus. Savā zinātniskajā darbībā uzņēmis ap 2500 Latvijas ģeogrāfisko ainavu, izstrādājis daudzas kartogrammas un reljefa modeļus, veidojis mācību plānu ģeogrāfijā vidusskolām. Viņš ir arī «Latviešu konversācijas vārdnīcas» ģeogrāfisko rakstu autors. Ievērojamākie darbi – jau minētais habilitācijas darbs «Ģeogrāfisko apstākļu loma baltu tautu pagātnē», «Latvijas teritorijas ģeogrāfiskie reģioni», «Praktiskā ģeogrāfija» u. c.
Ceļojums uz Brazīliju
Ģ. Ramans starpkaru periodā apceļoja ne tikai Latviju, bet arī Lapzemi, Norvēģiju, Āfriku, Brazīliju un citas zemes. Ārzemju ceļojumu laikā uzņēmis vairāk nekā 3000 ģeogrāfisku ainavu fotogrāfiju un savācis kolekcijas ģeogrāfijas lekcijas kursu ilustrēšanai. Sarakstījis ap 5000 rakstu par ģeogrāfijas tematiku. Bauskas muzejs var lepoties ar viņa rakstītām ceļojumu dienasgrāmatām un kabatas piezīmju grāmatiņām.
Īpaši bagātīgi ir pieraksti par ceļojumu uz Brazīliju 20. gadsimta 30. gados. No Riodežaneiro caur Minas Žeraes teritoriju (Brazīlijas reģionu) viņš nonāca pie Sanfrancisko upes, pa kuru ceļojums ilga divas nedēļas. Ģ. Ramans nobrauca aptuveni 1400 kilometru. Tālākais ceļa mērķis bija Amazones ekvatoriālie meži. No Amazones Ģ. Ramans devās gar Dienvidamerikas austrumu krastu uz apkaimēm, kas bagātas ar tropu augu (cukurniedru, kakao, tabakas, augļu) plantācijām. Sanpaulu reģionā Ģ. Ramans apmeklēja latviešu kolonistu lielākos centrus. No šī vērienīgā ceļojuma Ģ. Ramans pārveda ap 300 kilogramu ģeogrāfisku kolekciju, 1500 oriģināli uzņemtu ģeogrāfisku ainavu negatīvus.
Atmiņas par tēvu
Bauskas jaunākā paaudze profesora vārdu pirmo reizi dzirdēja Atmodas laikā – 1989. gadā, kad tika svinēta Ģ. Ramana 100. dzimšanas diena. Uz svinībām Bauskā ieradās arī viņa bērni, kuri pastāstīja par savu tēvu. Kamils Ramans, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes docents, toreiz teica: «Tēvs ārkārtīgi labi izprata vidi, lieliski orientējās augu valstī, astronomiskais kalendārs viņam bija galvā. Savus vērojumus rakstīja dienasgrāmatās, kas bija kabatas formātā un allaž atradās pie autora, lai jebkurā mirklī varētu fiksēt labu domu. Viņš izstrādāja Latvijas rajonēšanas shēmu, kuras veidošanas pamatprincips bija dabas un cilvēka sasaiste.»
Ģ. Ramana otrs dēls, kuram tāds pats vārds kā tēvam – Ģederts, bija ievērojams padomju laika komponists. Viņš jubilejas svinībās stāstīja: «Tēvs arī muzicēja, labi spēlēja vijoli. Var pat sacīt, ka mums bija tāda mājas muzicēšana. Viņam bija enciklopēdiskas zināšanas par visdažādākajiem jautājumiem. «Latviešu konversācijas vārdnīcā» lielākajai daļai ģeogrāfijas izziņu autors ir tēvs. Par šo darbu viņš saņēma labu atalgojumu.» Ģeogrāfa dēls aviators Jānis Ramans atminējās: «Tēvs man iemācīja lasīt karti. Skolā to tā neprot izskaidrot, vismaz tad, kad es mācījos. Tēvs lika man darīt visus darbus,un arī pats nebaidījās no visnetīrākā darba.» Viņa meita Gundega Ramane-Bulāne, kas tajā laikā bija agronome Bauskas rajona Ļeņina agrokombinātā, atzinās, ka bijusi tēva mīļā meita.
