Ātro kredītu devēju kampaņas nianses, ko atklāja radio sižets, bija pēdējais piliens, lai saprastu, cik tālu mēs vēl esam no veselīgas eiropiešu pašapziņas. Tai piedienētu pašsaprotama vēlme krāpšanās gadījumā saņemt vai pieprasīt atbilstīgu preci vai pakalpojumu ar godīgu un cieņpilnu attieksmi.
Taču nekā – komerciālais cinisms Latvijā zeļ viskuplāk. Cilvēki, kas dzīvo no rokas mutē, bez maksas un noklusējot savu patieso viedokli, slavē augļotāju garantēto «brīvību» iekrist nesamaksājamos parādos. Ļaudis, kas līdzcietībā raudāja par upuriem, vienā mierā «sagremoja» sagruvušā lielveikala īpašnieku pārstāvju cietsirdīgās replikas pēc «profesionāļu» paviršības radītās katastrofas, turpinot vairot augstprātīgo tirgotāju peļņu. Daudzdzīvokļu māju iemītnieki klusējot noskatās, kā apsaimniekotājs tērē viņu naudu zāliena «skūšanai» ik pārdienas, bet neķeras klāt neizolētām caurulēm pagrabā, kas trešdaļu pašu apmaksātās siltumenerģijas izkūpina gaisā. Vēlētāji turpina balsot par padomjlaika grābējiem, vīlušies, noskatoties kārtējā «demokrātijas teātrī» ar naudasmaisu marionešu bīdīšanu augstos amatos.
Mēs esam diezgan pragmatiska nācija, tāpēc nezinu, kas liks latviešiem beidzot iebilst pret daudzveidīgo padarīšanu par vientiešiem, bezjēdzīgi maksājot ar pašu sūri grūti pelnīto naudu. Šķiet, padomjlaika ieaudzinātā galvas pieliekšanas prasme ieēdusies stiprāk, nekā domāts. Rietumu valstīs gadu desmitu gaitā ir daudz piemēru, kad lielākas un mazākas sabiedrības kampaņas cēlušas vai gremdējušas komersantus, politiķus, glumus darboņus. Ceru, arī mums pienāks «ceturtā atmoda».
