Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Zemgales reģionālā centra Bauskas brigāde – tās vadītāja Ruta Lešinska, Aiva Jakuboviča un autovadītājs Mārtiņš Grundšteins – izdarīja visu, lai es saņemtu profesionālu palīdzību un izdzīvotu pēc trim lapseņu kodieniem galvā. Paldies viņiem no visas sirds, cik vien to iespējams izteikt cilvēkam, kura dzīvība bija apdraudēta.
Bet ir daži jautājumi, par ko gribētos dalīties pārdomās pēc notikušā. Palīdzību es gaidīju četrdesmit piecas minūtes, jo autobusiņš brauca no Jelgavas; trīs reizes zvanīju uz 113, ceturtajā – sataustīju telefonu, bet taustiņus nospiest neredzēju… Nevienā sarunā ar operatīvo dienestu es nesaņēmu atbildi uz jautājumu, cik ilgi būs jāgaida un kur ir mašīna? Man gribēja dot padomus, bet elementāro es jau biju izdarījusi, iedzerot divreiz divas suprastīna tabletes, sirds pilienus un vēsinot sakostās vietas. Nav šaubu, ka pirmajās piecpadsmit minūtēs varēju doties pēc palīdzības patstāvīgi ar savu auto, tomēr strauji kļuva sliktāk, pazeminājās asinsspiediens un pulss. Nekas nepietūka, par ko gan prašņāja 113 operators, taču šādu situāciju bīstamība jau ir tā, ka ne mēs paši, ne vēl jo mazāk tie, kas kaut kur sēž pie telefona, nevar zināt notiekošā attīstības gaitu. Otrajā zvanā operators sāka runāt par apvedceļu…«Kāds tam sakars ar Mežotni?» «Es noskaidrošu,» skanēja atbilde, un operators nolika klausuli. Trešajā zvanā man pateica, ka mašīna ir pie Mežotnes. Plašs jēdziens, liels pagasts. Pat ja es uzdotu NMPD vadībai kādu neērtu jautājumu, esmu droša, saņemtu perfektu atrakstīšanos. Noteikumi, regulas, formulāri mums kā dienišķā maizīte.
Šajā notikumā vislielākā bija mana muļķība – gaidīt. Kad čūska iekož, neviens taču nesēž krūmos un negaida, bet pats, vai kāda atbalstīts, dodas pēc palīdzības. Iespējams, lapseņu indes iespaidā nepadomāju, ka varu traucēt kolēģus vai kaimiņus, arī viņi būtu izdarījuši visu iespējamo. Mani glābēji bija braukuši pa visīsāko ceļu, paguva un nogādāja mani Jelgavas slimnīcā. Arī par to varētu parunāt, bet ne šoreiz.
Brigādes nav atbildīgas par dezorganizēto medicīnu. Viņu darbs jau tā ir ārkārtējs, bet tam palaikam pievieno vēl mākslīgi radītus sarežģījumus. Klausies un brīnies, ka atkal kāds, kas tikai medicīnas tuvumā grozījies, (Ieskatieties dienesta direktores darba pieredzē!) taisās reformēt dienestu un kārtējo reizi eksperimentēt gan ar mums, gan ar NMPD darbiniekiem. Mans laiks tiešām bija autovadītāja un šīs brigādes rokās. Paldies Jums!
