Oktobrī pie mums atveļas rudens miglas vāli, salnas nokož vasaras ziedu pēdējās galvas un apcerīgās domas neviļus sāk ceļojumu pagātnē. Ne tālā, tāpēc visiem vēl labi zināmā un apjaušamā.
Oktobrī pie mums atveļas rudens miglas vāli, salnas nokož vasaras ziedu pēdējās galvas un apcerīgās domas neviļus sāk ceļojumu pagātnē. Ne tālā, tāpēc visiem vēl labi zināmā un apjaušamā.
Atceramies, kā pirms 16 gadiem, 1988. gada 7. oktobrī, uzrunājot daudzus tūkstošus dalībnieku manifestācijā “Par tiesisku valsti” Mežaparkā, Māra Zālīte piesauca mūsu pagātnes smago nastu, teikdama: “Esi sveicināta, mana bāreņu tauta!” Jau nākamajā dienā, sveicot Latvijas Tautas frontes (LTF) pirmā kongresa delegātus, Ēvalds Valters viedi konstatēja: “Esi sveika, arāju tauta!” Šķiet, tieši šīs atziņas nu jau vairāk nekā 15 atmodas gadus, savstarpēji mijoties, bijušas mūsu veiksmju un nedienu pavadones.
Tikai pamazām spējam atbrīvoties no pamestās bārenes apjautas, saprazdami, ka pašiem vien jādarbojas, jāceļ un jāattīsta sava ekonomika, uzņēmējdarbība. Sparīgi tā jānostata pretim to agresīvai aktivitātei, kuri sen aizmirsuši cilvēku attiecību pamata atziņas – gan par nedarīšanu otram pāri, gan par tuvākā cienīšanu. Kapitālisma nežēlīgie konkurences un stiprākā izdzīvošanas likumi ir mūsu šodienas attīstības dzinējspēks.
Nesenā braucienā uz Liepāju, vērojot dabas ainavas, vēlreiz guvu apliecinājumu Ē. Valtera sacītajam, ka patiesi esam arāju tauta. Modernā lieljaudas tehnika, kas skatāma zemes darbos, liecina, ka latviešiem vajag tikai pateikt, ierādīt un viņi sapratīs, kur un kā labākos kredītus dabūt, kā moderni iekārtot savu lauksaimniecisko ražošanu. Ja vien ir gribēšana un neviens tīšuprāt sprunguļus ceļā neliek.
Atceroties 1988. gada jūnijā Radošo savienību plēnumā izskanējušo Mavrika Vulfsona atgādinājumu par 1939. gada slepenajiem Molotova un Ribentropa protokoliem, kas veicināja Latvijas okupāciju 1940. gadā, šķiet, esam veikuši prāvu un skaistu ceļa posmu. Vieni teiks – tas bija gājums no vienas savienības līdz otrai. Citi apliecinās – tā mūsu pašu brīva griba un tautas demokrātijas izpausme. Lai vai kā, tomēr jāatzīst, Latvijā viss notiek. Daļēji tā, kā gribēja pirmie tautfrontieši, daļēji tā, kā savās mērķprogrammās 1989. gada janvārī ierakstīja interfrontes dibinātāji. Ekonomiski aktīvie ļaudis virza procesus savas peļņas un nedaudz arī tautas vispārējās labklājības paaugstināšanas virzienā. Politiķi izmisīgi cenšas laipot starp pašlabuma gūšanas kāri un pirmsvēlēšanu drudzī bārstīto solījumu pildīšanu. Gulbji aizlido, trīs dienas jau pagājušas, sniegu gaidām…
Iepriekšējo gadu publikāciju mapes pāršķirstot, nejauši uzgāju arhibīskapa Jāņa Vanaga tekstu. Kādā uzrunā pirms vairākiem gadiem viņš vēlēja: “Lai Latvija nebūtu asara uz Dieva vaiga!” Kaut gan rudenī no asarām it kā nav jākaunas. Raud koki, lapas kaisīdami, rītos miklas ir aizsvīdušās logu rūtis, sapluinījis trauslos lietussargus, lietus triec lāses mūsu vaigos, gribam mēs to vai ne. Latvijā viss notiek.
