Daļai iedzīvotāju rudens ir mīļākais gadalaiks, kad «biezie un gājputni laižas uz Nīlu». Termometra stabiņš ieslīd mīnusos. Graužot gardos ābolus un vērojot krāsainos kokus, rudens drēgnumu var pat iemīlēt. Ja arī ne, mums ir izvēle – palīst zem visbiezākās segas un malkot tēju, gaidot gaišākas dienas.
Taču kā ar tiem, kam šādas iespēju nav? Bezpalīdzīgi ir pa ielām un ceļiem klīstošie dzīvnieki, kam reiz kaut kur bijušas mājas. Šodien, Pasaules dzīvnieku dienā, līdz degunam ietinoties rudenīgu kļavu lapu krāsas šallē, man sažņaudzas sirds, redzot kustoņus, kuri nevienam nav vajadzīgi.
Viņi nāk no apburtā loka, ko kultivē cilvēki. Kad pusaugu kaķēni pa vienam lien ārā no pagraba, ne viena vien tante zem logiem liek bļodiņas ar pienu un barību, pažēlo un pieradina pūkainās radības pie gādības. Taču, kad mazuļi paaugušies un tos nomaina nākamie sīkuļi, iepriekšējie tiek izstumti no barojamo pulka. Reizēm tiek izsaukti dzīvnieku ķērāji, lai «neklīst te gar mūsu logiem». Kāda kaimiņiene virtuvē pie loga pa ķērienam tur «gaiseni». «Kaķis guļ uz mašīnas pārsega, apčurā riepas un vispār tur nav vajadzīgs,» viņa teic. Savulaik piejaucētais mazais pūkainis acu priekšā izaudzis par plušķainu runci, kuru uzlūkojot vairs nerodas siltas jūtas.
Ļoti populāri ir apciemot dzīvniekus patversmēs, tukši žēlojot vientuļos bēduļus. Daļa sabiedrības gan tā tikai «pabaro» savu cilvēcību, jo pa īstam palīdzēt nemaz neplāno. Ja katrs, kurš kādu pieradina, par viņu patiesi uzņemtos atbildību, patversmes varbūt nebūtu vajadzīgas.
