Sadzirdēt klusumu Kurzemes pusē

Ziema ar savu klātbūtni mūs šogad palutinājusi agri, taču tas neliedz diviem baušķeniekiem doties pavadīt brīvdienu nedēļas viducī pie dabas. Šīs dienas galamērķis ir dabas parks «Engures ezers» Kurzemē, Rīgas jūras līča piekrastē. Ceļš ir garš, tāpēc no mājas dodamies agri, lai visu paspētu apskatīt dienas gaismā.

Ar dziesmu par dzīvi

Lai gan diena ir saulaina, ziema tomēr liek par sevi manīt. Gaisa temperatūra ir -11 grādi, un zinot, ka izbrauciena galamērķī būs jādodas garā pastaigā, tiek vilkta termoveļa un kombinezons. Mašīna ir patīkami uzsilusi, un ar labu garastāvokli dodamies ceļā uz Bērzciemu. Maršruts Bauska–Jelgava nešķiet interesants, jo tas jau ir pierasts, bet, izbraucot no Jelgavas un dodoties Tukuma virzienā, vērot garām slīdošās ainas pa automašīnas logu, kļūst interesantāk. Radio atskaņo Zigfrīda Muktupāvela dziesmu «Ticot, mīlot un gaidot», un ziemas pasaka aiz loga šķiet īpaši skaista. Par to, ka, izkāpjot no mašīnas, mīlīgo siltumu nomainīs ziema, neviens no mums vēl negrib domāt.

Kā zvejniekciemam pieklājas

Pēc aptuveni divām stundām, vienas kafijas krūzes un trīs smalkmaizīšu notiesāšanas esam iebraukuši Bērzciemā. Lai nonāktu dabas parkā «Engures ezers», ir jāizbrauc cauri Bērzciemam. Ciems nav liels, taču tajā manāma rosība. Redzamas vairākas mazo uzņēmēju zīmes, viesu nami un kafejnīcas, taču visbiežāk pavīd izkārtnes «Zivis», kā jau īstenam zvejniekciemam pieklājas. Diemžēl tagad visas mazās zivju bodītes ir ciet, taču ticam, ka reiz uz šejieni atbrauksim arī brīvdienā un varēsim tikt pie delikatesēm.Izbraucot no ciema, pēc mirkļa ir redzama zīme ar norādi uz dabas parku, tur arī nogriežamies. Ceļš uz parka stāvvietu ved caur mežu, brauktuve laimīgā kārtā ir izšķūrēta un stūrēšanu neapgrūtina. Visbeidzot novietojam automašīnu stāvvietā un izkāpjam ārā, lai dotos ilgi gaidītajā pastaigā.

Drošie viesu sagaidītāji

Iepriekšējā vakarā, gatavojoties izbraucienam, internetā uzmeklējām informāciju par parku, un viens no iemesliem, kādēļ nolēmām braukt tieši uz šo vietu, bija tas, ka šeit iespējams redzēt koniku un Hailandes savvaļas zirgu šķirnes. Mājaslapā bija stingri noteikts dzīvniekus nebarot, tāpēc ar dārzeņiem šoreiz nenodrošinājāmies un paļāvāmies uz to, ka viņu aprūpētāji tos labi baro.Sākumā domājām, ka savvaļas dzīvnieki būs aiz aploka un tie būs redzami tikai no tālienes, taču tā vis nebija. Kad devāmies iekšā dabas parka takā, zirgi jau stāvēja bariņā un vēroja mūs, atbraucējus. Mēs, protams, kā jau īsti ekskursanti, sākām uzņemt fotoattēlus, jo šādus dzīvniekus redzam ne katru dienu. Brīdi pavērojot mūs un mūsu darbības no malas, zirgi cits pēc cita sāka tuvoties mums lēni un droši, izrādot savas krāšņās krēpes un stalto gaitu. Drošības labad nedaudz atkāpāmies, lai zirgi paietu mums garām, atbrīvojot ceļu uz meža taku. Kad ceļā esam pieklājīgi samainījušies ar savvaļas dzīvniekiem, dodamies tālāk.

Viena no bagātākajām teritorijām Latvijā

Ejot pa meža taku gar Engures ezeru, redzama kāda māja meža vidū. Noskaidrojām, ka parkā darbojas ornitoloģijas bāze, kas pēta aptuveni 186 putnu sugas, no kurām 44 ir Eiropā apdraudētas. Šī putnu un augu sugu daudzveidība padara dabas parku «Engures ezers» par vienu no bagātākajām teritorijām Latvijā. Tur atrodas arī neliels spēļu laukums mazākajiem parka apmeklētājiem.Pēc brīža ieraugām nožogojumu, kura teritorijā atrodas arī nojumes un siena ruļļi. Sākotnēji nospriedām, ka tās paredzētas savvaļas zirgiem, taču, pieejot tuvāk, mēs no tāluma saskatāmies ar citiem parka iedzīvotājiem. ‘Šarolē’ un ‘Herefordes’ savvaļas šķirnes govis mums īpašu uzmanību nepievērš. Tās savā nodabā guļ zem nojumes vai stāv bariņos, lai sasildītos. Brīdi cenšamies tām pievērst savu uzmanību cerībā, ka dzīvnieki izlems pienākt pie nožogojuma un atrādīties mums tuvāk, taču saprotam, ka pārāk daudz gribam. Pavērojam dzīvniekus no attāluma un turpinām piecu kilometru garo ceļu līdz tornim.

Klusā daba

Kad deguns un vaigi jau ir iekrāsojušies sarkani un sals sāk nedaudz justies arī kāju pirkstgalos, mūsu acu priekšā paveras skatu tornis. Pa dēļu laipiņu ir iespējams nonākt līdz platformai, kas notur torni virs purvainās zemes. Uzkāpjot augšā, mūsu skatienam paveras plaša ezera ainava, kas saules gaismā patīkami kontrastē ar iepriekš baudīto meža toņu paleti. Labas divas minūtes mēs abi stāvam, veramies tālumā un klusējam. Šajā brīdī tiešām šķiet, ka laiks ir apstājies un esam tikai mēs un dabas varenums. Saules stari mirguļo sniegā un plānajā ledus kārtā, ik pa laikam dzirdama kāda putna balss, bet visskaļākais no visa ir klusums. Bieži vien nemaz neaizdomājamies, cik ļoti mums visiem reizi pa reizei ir nepieciešams sadzirdēt klusumu.Atpakaļceļā uz automašīnu vairākas reizes iznāk doties garām savvaļas zirgiem, jo tie brīvi pastaigājas pa dabas parka teritoriju. Svarīgi atcerēties, ka dzīvnieki, it īpaši savvaļā mītošie, ir neprognozējami, tāpēc to klātbūtnē jāuzvedas mierīgi un jārespektē viņu mājvieta, kurā atrodamies.

Lai nebūtu vilšanās – jāpiesakās

Tā kā, izstaigājot parku, diena bija tikai nedaudz vairāk kā pusē, mēs nolēmām maršrutam pievienot vēl kādu netālu apskates objektu. Nepilnu desmit kilometru attālumā, Mērsragā, ir iespējams apskatīt 1875. gadā iesvētīto (atklāto) bāku. Ierodoties apskates vietā, bijām vīlušies, ka pie pašas bākas piekļūt nemaz nav iespējams, jo tā ir iežogota. Protams, tā labi saskatāma arī no ārpuses, taču mēs bijām naivi cerējuši, ka būs iespēja redzēt bāku arī no iekšpuses. Tikai pēc tam noskaidrojām, ka bāku tuvāk iespējams apskatīt, iepriekš piesakot savu apmeklējumu Mērsraga tūrisma informācijas centrā. Nu nekas, nākamreiz būsim gudrāki, taču tagad priecāsimies par to pašu.Arī šajā apskates vietā ir skatu tornis, tikai šoreiz ar skatu uz Rīgas jūras līci. Pludmale visnotaļ ir akmeņiem bagāta, kas savelk paralēles ar vēsturisko bākas celšanas nolūku. Jā, akmeņu šajā piekrastē ir daudz, taču tikpat daudz šeit ir arī gulbju. Tik daudz gulbju vienuviet neesam redzējuši ne viens, ne otrs!

Zivtiņas tikai veikalā aiz letes

Atpakaļ uz Bausku dodamies laikā, kad ārā vēl it kā ir gaišs, bet ar katru šķērsoto apdzīvoto vietu manāmi satumst. Braucot caur Enguri, piestājam piejūras tirdziņā, kur ceram iegādāties kādu zivs izstrādājumu. Mēģinājums neveiksmīgs, bet mēs ātri vien izdomājam alternatīvu un dodamies uz pārtikas veikalu «Citro» pāri ielai. Tur arī nopērkam siļķi un lašu vēderiņus, kas izkārtoti aiz letes. Paši pasmejamies par savu izdomu un turpinām ceļu uz Bausku, lai beigtu piedzīvojumiem bagāto dienu ar zivi vakariņās.