Maniem skarbajiem vasaras pārdzīvojumiem pērnais rudens nesa dziedinošas tikšanās, kas ļāva uz daudzām lietām paraudzīties no malas.
Maniem skarbajiem vasaras pārdzīvojumiem pērnais rudens nesa dziedinošas tikšanās, kas ļāva uz daudzām lietām paraudzīties no malas. Nu – par visu pēc kārtas.
Kad pirmās rudens salnas nokož bērzu un liepu lapas un uz takas nokrīt pa kādai kļavu lapai, sākas mans mīļākais gadalaiks. Daudziem rudens nepatīk, jo pārmaiņas dabā pieliek nežēlīgu punktu vasaras pastaigām, pludmales romāniem un visam, kas saistās ar siltu vasaras nakti un garu, bezbēdīgu dienu.
No lampas līdz namatēvam
Pēc ilgām nesaskaņām, pārestībām, tēlotas piedošanas un kārtējās salabšanas beidzot pārtraucu attiecības ar sava dēla tēvu. Man nebija spēka to izdarīt agrāk. Kaut gan vajadzēja. Sievietes intuīcija man pasacīja priekšā jau pašā sākumā – nesaceries, viņš tavu dzīvi vieglāku nepadarīs. Un tā arī bija.
Kā mēs iepazināmies? Pirms vairākiem gadiem, kad lūdzu saimniecības jaunajam elektriķim pielikt dzīvoklī griestu lampu, ne prātā nenāca, ka pēc nedēļas viņš jau būs šeit namatēvs. Nepaguvu ne kārtīgi atjēgties, kad viss jau it kā bija noticis. Ar varu mani, protams, neviens nespieda, bet puisis bija ļoti izdarīgs, uz mutes kritis arī nebija. Turklāt brīvs. Arī man tolaik sirdī neviena nebija.
Vientuļas dāmas psiholoģija un domu gājiens krasi atšķiras no tā, ko savā galvā vērpj ģimenes sieviete, kurai ikdienas pienākumos ietilpst mājas kopšana, iepirkšanās, ēst gatavošana, bērnu pieskatīšana, vīra apčubināšana, arī naudas pelnīšana un tā bez gala. Vientuļas sievietes spilgtāk redz emocionālo pusi – mīlestību, pieķeršanos, savstarpēju saprašanos, romantiku. Šķiet, ka no jebkura plenča varētu uztaisīt lietaskoku, mazāk svarīga sāk likties saimnieciskā puse.
Otrajā vietā – auto
Vīrieši mani nav lutinājuši nekad, bet arī pakaļ nevienam neesmu skrējusi. Sākums manām attiecībām ar Aināru bija cerīgs un skaists. Kopīgi plāni, ieceres. Viņš bija tehnisks cilvēks, tāpēc nākamā vietā aiz dienišķās maizītes viņam bija automašīna. Ir vīrieši, kas labāk staigā nepaēduši, bet nopērk vienu lampiņu mašīnai. Tāds bija arī mans draugs.
Pirmās domstarpības mums sākās tad, kad pēc pāris mēnešiem viņš visu algu iztērēja par kādu dzelzi un audioiekārtu mašīnai. Tas mani pārsteidza. Bijām taču runājuši, ka pirksim citas lietas. Nauda bija jau iepriekš sadalīta, izdevumi saplānoti. Nu nekā. Pieņēmu viņa atvainošanos un to, ka piedāvājums bijis tiešām tik vilinošs, ka nevarēja atteikties. Lai jau tā būtu! Visu nākamo mēnesi dzīvojām no manas aldziņas.
Notikumi pēc līdzīga scenārija atkārtojās arī vēlāk. Toreiz man tas šķita sīkums. Nereti mans Ainārs naktis pavadīja, piestrādājot kādos “papilddarbos”, par ko reti saņēma atalgojumu. Ak, es naivā! Kāds papildu darbs! Pāris reižu esmu pieķērusi nedarbos, bet vienmēr viņš pratis tā izmeloties un mani iežēlināt, ka esmu piedevusi. Tomēr aizmirst neesmu varējusi.
Visi vīri esot līdzīgi
Pēc kāda laika sapratu, ka mans mīļais ir ne tikai ļoti tehnisks, bet arī praktisks cilvēks, kam patīk asas izjūtas un partneru maiņa. Viņš prata saglabāt “pieturvietu” (pie manis), lai nebūtu jādzīvo pie vecākiem, un mācēja baudīt dzīvi visā tās krāsainībā.
Kad biju nobriedusi attiecības pārtraukt, atskārtu, ka gaidu bērnu. Mans vīrietis tam nebija gatavs, mājās parādījās arvien retāk. Attiecības ar citām sievietēm viņš vairs tik ļoti neslēpa. Kolēģes par to vairākkārt stāstīja, piebilstot, ka man ar šādu attieksmi jārēķinās, jo vīrieši jau tādi esot… Mēģināju vēl ko labot, bet mans Ainārs paziņoja, ka no manis uz kādu laiku aiziet, lai es pārdomāju savu nostāju.
Laikam jau sirdī man viņš bija iekritis, tiešām jutos “slima pēc viņa”. Bija ļoti grūti. Pēc pusotra mēneša Ainārs atgriezās.
Parādu nasta
Prombūtnes laikā Ainārs bija zaļi dzīvojis un šo to ne visai labu sastrādājis. Paraudāja man uz pleca, “pabārstīja sev pelnus uz galvas” un lūdza visu sākt no jauna. “Mums taču tagad ir īsta ģimene. Gaidām mazuli. Bērnam vajadzīgs tēvs,” sprieda Ainārs. Taisnība jau bija. Devu viņam (arī sev) vēl vienu cerību, ka iespējams laboties. Pāris mēnešos “uz mana rēķina” tika samaksāti Aināra parādi.
Vislielākais izmisums bija tad, kad uzzināju, ka mans vīrietis prombūtnes laikā “sagrābstījis” kādu venerisko slimību un tagad uz pārbaudi jādodas ne tikai viņa dāmu “svītai”, bet arī man. Cerībās lūdzu Dievu, lai tas pasargā manu bērniņu. Tūlīt pēc dēla piedzimšanas mūs abus aizveda uz Rīgu, kur bērnam bija jāveic attiecīgs terapijas kurss. Tas bija ļoti smags pārdzīvojums. Biju praktiski viena arī tad, kad dzima mazulis. Uz slimnīcu pie mums tētis tā arī neatnāca.
Melnais gads
Un tad es saņēmos un pateicu. Domāju, ka spēku man deva arī mazulis. Biju kļuvusi stiprāka. Visvairāk man sāpēja tas, ka Aināram nebija žēl mūs atstāt. Es paliku viena, stāvot ar pamperu un pudelīti rokā un desmit latiem makā. Es izdzīvoju. Gads bija kā murgs. Saka – ja Dievs aizver vienu logu, tad attaisa citu, tikai jāmāk to ieraudzīt. Tā bija arī man. Gadījuma darbi, vecāku un no “gaisa nokritusi” palīdzība…
Puika ir paaudzies, no Aināra iztikas līdzekļus nesaņemam. Viņš vienmēr pratis izlocīties. Ar piecdesmit latiem vienreiz gadā aizlāpa sirdsapziņas caurumus. Bet tas ir ļoti maz. Palīdzību esam lūguši Uzturlīdzekļu garantijas fondam.
Meža terapija
Pērn puika bija saslimis. Daktere veselības uzlabošanai ieteica pastaigu mežā. Izvēlējos Mežotnes parku. Visu rudeni braucām turp. Vienvakar nu nekādi nevarējām iedarbināt veco golfu. Palīdzēja kāds vīrietis, kas tur bija braucis kārtot darba lietas. Biju pārsteigta, ka šķietami švītīgais kungs it labi spēja tikt galā ar tehnisko kļūmi. Risinājās raita saruna, un puika svešajam onkulim bija kā pielipis. Nākamajā vakarā viņam atkal sanākot braukt uz šo pusi. Es tikai nosmaidīju. Lai nu paliek… Gan jau viss būs labi.
Tikāmies nākamajā un vēl citos vakaros. Tas bija skaistākais rudens manā mūžā. Tik piepildītas un sirsnīgas sarunas ar vīrieti nebiju baudījusi vēl nekad. Abi sapratām, ka nekas vairāk starp mums nevar būt. Tam jau arī nebija nozīmes. Viņš sacīja, ka esmu sieviete ar neparasti zemu pašvērtējumu, ka manas “akcijas” esot daudz vērtīgākas, nekā man pašai šķiet.
Arī mans sarunu biedrs nenoliedza, ka tik brīnišķa garīga saskaņa nav bieži sastopama, ka mūsu tikšanās esot zvaigznēs ieplānota, tāpat kā visas pārējās, kas mums sūtītas mācības vai svētības pēc.
Tā tiešām arī ir. Es vēl tagad atceros to spēku un izjūtas, ko man deva sarunas ar viņu. Atminos, kā smaržoja rudens, kā, viņa mudināta, iestājos un turpināju mācības universitātē. Viss ir uz labu.
