Apmeklējot Bauskas veco tirgu, jau sen biju ievērojusi sīku sievieti, kas tirgo ārstniecības augus. Veroties viņā, vienmēr nodomāju – cik iederīga ir šī zāļu sieviņa vecpilsētas vidē.
Apmeklējot Bauskas veco tirgu, jau sen biju ievērojusi sīku sievieti, kas tirgo ārstniecības augus. Veroties viņā, vienmēr nodomāju – cik iederīga ir šī zāļu sieviņa vecpilsētas vidē. Dažreiz pamanīju sirmgalvi, lēnītēm nākot pa Brīvības bulvāri un stumjot ratiņus. Nodomāju – kā gan viņa spēj savākt zālītes, sagatavot tās?
Beidzot esam sastapušās, un rāmi raisās valodas par dzīvi. Praskovijai Muižniecei ir jau 82 gadi, tādēļ pārsteidzoša šķiet viņas varēšana un darbošanās. Klausos rāmajā runā un, tavu brīnumu, nedzirdu žēlošanos, ka būtu grūti. Sirmmāmuļa bilst: “Man viss salikts uz plauktiem.” Ar šiem vārdiem jāsaprot, ka viņas dienām ir savs ritms, kurā nav vietas garlaicībai. Vairāk mani interesē P. Muižnieces spējas atrast zālītes un ieteikt tās sirdzējiem. Praskovija Muižniece pēc Rīgā aizvadīta darba mūža 1980. gadā pārcēlās uz Bausku, jo apprecējās ar vīra draugu, kurš, tāpat kā viņa, bija palicis atraitņos.
Kā esat iepazinusi ārstniecības augus? Redzot jūs tirgū, šķiet, ka ilgus gadus nodarbojaties ar zālīšu vākšanu.
– Mans onkuls, tēvabrālis, bija dakters. Preiļu rajona Rudzātos viņam piederēja mājas, sava zeme. Viņš pirms Jāņiem parasti vāca zālītes. Ņēma līdzi bērnus, arī mani. Viņš ar zirdziņu mūs aizvizināja kaut kur uz mežmalu. Tā kopš bērnības man kāda sapratne par veselībai derīgiem augiem.
Ar to droši vien ir par maz, lai varētu dažādas tējas ieteikt citiem un palīdzēt.
– Otrā pasaules kara gados mācījos Rīgā, Medicīnas institūtā, bet neieguvu izglītību pilnībā. Biju to jauniešu vidū, kurus aizsūtīja uz Vāciju spaidu darbos. Trīsarpus gadus strādāju rūpnīcā, Latvijā atgriezos pēc kara beigām. Vēlējos atsākt mācības un cerēju, ka varēšu turpināt izglītoties medicīnā. Man pateica: “Jūs bijāt ārzemēs…” Un ar to bija cauri. Man nebija izredzes skoloties medicīnā, es iegāju strādāt rūpnīcā. Visu mūžu mans darbs bija radiorūpnīcā.
Vai, pilsētā dzīvojot, arī braucāt uz pļavām vākt augus?
– Nē, man nebija laika. Apprecējos, audzināju divas meitas, vēlāk vajadzēja palīdzēt auklēt mazbērnus.
Tad jau nav tā, kā biju iedomājusies, uzskatot jūs par zāļu sieviņu ar pieredzi mūža garumā.
– Reiz nelaimīgi kritu un sasitu celi. Pēc ārstēšanās ar diviem kruķiem gāju Rīgā pa Centrāltirgu. Dzirdu, ka mani sauc viena zālīšu pārdevēja. Piestāju, un viņa man ieteica tauksakni. Paņēmu visu, kas tobrīd bija. Mājās taisīju uzlējumus, dzēru un liku kompreses. Ziniet ko, pagāja divi mēneši, un pie ārsta es vairs nebraucu. Kāja nesāpēja. Saņēmos un aizbraucu pie daktera. Viņš man saka tā: “Jums kāja ir sadzijusi. Ar ko ārstējāties?” Es atbildu: “Tas ir kara noslēpums, neatklāšu to.” Pateicu jau viņam gan. Bet iedomājos – pa – pa – pa, es taču pati arī varu mēģināt citiem palīdzēt. Ārstniecības augu grāmatās smēlos jaunas zināšanas.
Kas pie jums biežāk meklē padomu – jauni ļaudis vai vidējos gados? Ko jūs viņiem piedāvājat?
– Nāk dažādi, gan jauni cilvēki, gan vidēja vecuma, vīrieši un sievieši. Kad laiks kļūst vēsāks, tad vairāk prasa kumelītes un piparmētras. Tās, tāpat kā kliņģerītes, izaudzēju savā dārziņā. Mazdēls mani aizved uz Kauguru pļavām, kur var savākt tīrus augus. Reizēm viņš uzjoko, sacīdams, vai es varot dabūt kādu zāli arī viņa mašīnai.
Kā savākto izžāvējat vairākstāvu mājas dzīvoklī? Parasti jau kaltēšanai izmanto bēniņu telpas.
– Man ir daudz kastītes ar caurumiņiem, sagriežu augus, lieku tajās. Tikko novācu pēdējās kliņģerītes. Neprotam novērtēt labo, kas mums ir pie kājām. Virza, piemēram, labi palīdz sirdij. Jānogriež zaļie augi un jāizspiež sula. Virzu arī kaltēju, tas gan ir grūti. Šī tēja der bērniņiem, kas naktīs nesatur urīnu. Daudzas mammītes man ir pateicīgas.
Vai pati lietojat medikamentus?
– Iztieku bez tiem. Ir gan grūti pa kāpnēm uzkāpt. Sirds stiprināšanai lietoju maijpuķīšu pilienus. Pati pagatavoju, ar šņabi aplejot ziediņus. Desmit, piecpadsmit pilieni man līdz.
Sasniedzot sirmu vecumu, cilvēks it kā attālinās no sabiedrības, jūtas nomākts. Sarunājoties ar jums, šķiet – arī lielos gados dzīve var būt līdzsvarota.
– Man ir bērni un mazbērni, dzīvoju viena, bet nejūtos vientuļa. Man nav draugu, un es neprotu tukšus salmus kulstīt garās sarunās. Ir ļoti daudz atmiņu, kurās kavējos. Skatos savas televīzijas pārraides, tiekos ar kristietēm, kopīgi lasām Bībeli. Man vienmēr ir, ko darīt. Reizēm brīnos, kā laiks ir aizsteidzies. Manai meitai jau vairāk nekā 50 gadu.
Vai, garu mūžu nodzīvojot, tomēr var secināt, ka cilvēks saņem kādas viņam vien apjaušamas un saprotamas zīmes, kas ļauj paredzēt notikumus?
– Ja padomāju, atceros, ka sapņos man rādījies mežs un es it kā maldos. Kad sāku bļaustīties, tad pamostos. Pirms tam, kad mani aizveda uz Vāciju, es arī redzēju mežu, akmeņus. Šādi sapņu tēli ir atkārtojušies. Šķiet, man tie ir zīmīgi.
Veciem ļaudīm pagātnes atmiņas mēdz būt spilgtākas par tagadnes notikumiem. Ko jūs tā spilgti atceraties no jaunības laika?
– Kara laiks tomēr nav no domām izdzēšams. Es taču varēju no spaidu darbiem Vācijā mājās neatgriezties. Todien mēs aizgājām pusdienot uz ēku, kas atradās netālu no rūpnīcas. Parasti tas notika pulksten divos. Pusdienojot saklausījām šausmīgu troksni. Atnākot atpakaļ, redzējām, ka fabrika ir sabombardēta. Mums lika vākt gruvešus, zem tiem atradās arī cilvēki. Un man gadījās ceļā vāciete, kas bija nāvīgi ievainota. Es līdz šai dienai nevaru aizmirst, kā viņa lūdzās, lai ātrāk beigtos mokas. Ir tāda dīvaina sajūta, jo krāsmatu un asins smaka vēl tagad šķebina dūšu…
***
Viedokļi
– Kaimiņiene Aija: “Kluss un žēlsirdīgs cilvēks ir mūsu Muižniece. Viņas vīrs apbedīts Cēsu rajonā, zinu, cik cītīgi viņa brauc turp kopt kapiņus.”
– Kaimiņiene Indra: “Ļoti mīl dzīvniekus, ne tikai savējos, arī svešus kaķus samīļos un pabaros.
