Turpinās viedokļu apmaiņa par I. Muižnieces rakstu «Bauskas Dzīves» 24. septembra numurā un I. Belickas rakstu 1. oktobrī.
Turpinās viedokļu apmaiņa par I. Muižnieces rakstu “Bauskas Dzīves” 24. septembra numurā un I. Belickas rakstu 1. oktobrī. Šajās publikācijās runāts par alternatīvu bērnu aprūpes formu – audžuģimeni.
Bērna izņemšana no ģimenes un ievietošana bērnunamā ir pagasttiesas galējais lēmums, kad ir izmēģinātas pārējās iespējas. Ja nav līdzējis darbs ar vecākiem, nav panākta vecvecāku un citu radinieku atbildības uzņemšanās.
Lielākais pārkāpums
Ievietošana bērnunamā ir lielākais bērnu tiesību pārkāpums, jo bērnam ir tiesības dzīvot ģimenē un vecākiem ir pienākums to nodrošināt. Ja tā nenotiek, vainojama mātes un tēva bezatbildība, nevis pagasttiesas vai bāriņtiesas lēmums un bērnunamu pastāvēšana.
Mana divu gadu darba pieredze bērnunamā “Annele” parādījusi, ka arī bērniem, kuri pašlaik atrodas aprūpes iestādē, ir jāmeklē alternatīva, lai viņi, dzīvodami pa 8 – 12 vienā dzīvoklī, it kā lielā ģimenē, saglabātu priekšstatu par parastās ģimenes modeli, nevis iemantotu bara instinktus.
Nav vainīgi
Bērnunamā dzīvojošie nav vainīgi, ka viņi atrodas šeit. Vecāki ar savu dzīvesveidu ir likuši bērnam izaugt bērnunamā. Trešo gadu iestādes vadība praktizē audzēkņu ievietošanu atbalsta ģimenēs vasaras brīvdienās, skolu brīvlaikos un nedēļas nogalē. Tas bērniem ir devis iespēju atrast draugus, pie kuriem regulāri ciemoties. Par to liecina šādi fakti: 2002. gadā nodibinātas 14 aizbildnības, divi audzēkņi adoptēti, 2003. gadā – deviņas aizbildnības; 2004. gadā – septiņas aizbildnības.
Esmu pateicīga cilvēkiem, kuri atbalsta bērnus.
Atbalsta ģimenes varētu būt sākums audžuģimenēm. Cilvēkiem, kuri labprāt uzņem bez aprūpes palikušus bērnus savā pajumtē, ir jādod iespēja pārliecināties, ka šī misija ir iespējama. Vecākiem jānodrošina iespēja mācīties, jābūt informētiem par šīs aprūpes formas pastāvēšanas nākotni, valsts un pašvaldību atbalstu.
Savā pajumtē
Esmu pārliecinājusies, cik vajadzīgs ir izskaidrošanas darbs. Ļoti bieži uzņēmīgi ļaudis nonāk kaimiņu valodās, tenkas balstās uz skaudību, intrigām. Šīs mēļu trīšanas dēļ cilvēki baidās izrādīt iniciatīvu un kļūt par aizbildņiem, uzticamības personām, adoptēt bērnus.
Tam ir jānotiek bez steigas, lai varētu pieņemt nopietno lēmumu kļūt par audžuģimeni. Šī iemesla dēļ rodas ne tikai pārpratumi, bet dziļi sarūgtinājumi. Daži cilvēki jau atteikušies būt par atbalstu, jo sociālo dienestu uzdotie jautājumi par motivāciju ņemt svešus bērnus un – “vai tas nav naudas dēļ”, ir sāpinājuši viņus.
Atbalsta ģimenes saņemtā uztura kompensācija Ls 1,20 par dienu, ko bērns nodzīvo ģimenē (neatkarīgi pilsētā vai laukos), nevar būt iedzīvošanās mērķis. Bērns ir jāēdina, jāmazgā pats un viņa drēbes. Šī summa nevar nodrošināt pat elementāras ikdienas vajadzības.
Nav bubulis
Nenoliedzami bērnam vislabāk dzīvot ģimenē, taču nevar arī bērnunama vārdu izmantot kā bubuli. Būtība nav iestādē, bet gan palīdzības formās, ko tā sniedz. Tās ir pieprasījusi reālā dzīve, nevis bērnunama vadība.
Kurp policijai vest ģimenes skandālā cietušu bērnu nakts vidū? Kur ievietot no saimnieka mājas izliktu māti ar bērniem? Kur palikt četriem bērniem, kamēr mamma vedīs mājās piekto mazuli un tēvs maizi pelna ārpus mūsu rajona? Kur dzīvot puisēnam un viņa māšelei, kamēr vecāki ir spiesti uz nedēļu aizbraukt? Kur atstāt mazuli, mātei uzturoties slimnīcā, ja radi nevar palīdzēt? Kur pašvaldībai ievietot bērnus, ja māte ar mīļāko devusies pasaules klejojumos? Tāda vieta ir bērnunama patversme! Tas ir maksas pakalpojums, bet pieejams jau tagad, tikai sabiedrība par to ir maz informēta.
Pieredze rāda, ka viss jaunais ienāk lēnām, reizēm gūstot pat protestu un neticību, ja cilvēks nav sagatavots pārmaiņām, jo domāšanu mainīt ir vissarežģītāk.
