Rajona avīze dažu savu darbinieci ir arī izdevusi pie vīra. Žurnālisti Ilzi Zariņu uz Talsiem aizprecēja turienes laikraksta fotogrāfs Dainis Kārkluvalks.
Rajona avīze dažu savu darbinieci ir arī izdevusi pie vīra. Žurnālisti Ilzi Zariņu uz Talsiem aizprecēja turienes laikraksta fotogrāfs Dainis Kārkluvalks. Abi saskatījās vienā no rajona avīžu radošās apvienības saietiem, kas tolaik tika rīkoti regulāri.
Mājas darbā
Deviņus gadus Bauskas avīzē Ilze Kārkluvalka atceras ar lielu sirsnību: “Dzīve pārmeta pamatīgu kūleni, un gribējās mainīt dzīvesvietu. Tāpēc 1976. gada septembrī no Dobeles rajona laikraksta pārnācu strādāt uz Bausku. Kamēr sagaidīju solīto dzīvokli, pusgadu mitinājos redakcijā uz saliekamās gultiņas pie krāsns.
Bauskas avīzē strādājošie mani pieņēma uzreiz, ar lielu laipnību un vienkāršību, kaut biju svešiniece. Tuvināja kafijpauzītes, kad sagājām pie toreizējās korektores Valijas Vasiļjevas un visu varēja izrunāt. Ja kādam bija jubileja, Dainīte (Daina Ziemele) nesa uz darbu rasola bļodas un lielas plātsmaizes. Tas bija tik mīļi, īpaši man, kam nekā cita nebija un darba vide aizvietoja mājas.
Atceros kolēģus – sirdī un dzīvē dzejnieci Ainu Medni, strādīgo Mārīti Ozoliņu, precīzo grāmatvedi Elvīru Stankeviču. Acu priekšā lauku dzīves zinātāja Visvaldīša (Visvaldis Bulle) dubļainie zābaki pagaldē un fotogrāfa Arņa Indrika šaurā laboratorija. Toreiz bildes uz cinkogrāfiju Rīgā ceļoja nedēļu un šīrīta notikumu nekādi nevarēja ielikt rītdienas avīzē. Katrs no mums bija tik atšķirīgs, bet, galvenais, ka lielās lietās bijām ļoti godīgi.”
Viss vēl tikai tapa
Ilze atceras savu pirmo darbdienu Bauskas avīzē. Tās bija septembra beigas, un vajadzēja braukt uz Plūdoņa “Lejeniekiem”. “Pirmoreiz mūžā klausījos, kā dzejnieki runā savu dzeju. Atmiņās vēl dzirdu Arnolda Auziņa balsi, lasot savas “Mārtiņrozes”, un domāju, kā mēs pēc laika loka atgriežamies tajās pašās vietās. Viņa dēls Alnis tagad dzīvo tēva mājās Talsu rajona Dundagas pagasta mežos,” stāsta I. Kārkluvalka.
Strādājot avīzē, Ilze bijusi lieciniece daudzām lietām, kas toreiz tikai tapa. Sporta kompleksa “Mūsa” vietā bijusi mitra upes pļava, bet Rundāles pili Ilze redzējusi bez šodienas spožuma. Tur viņa iepazinusies ar Jāni Baltiņu, Lotāru Dubkeviču, gudriem, interesantiem puišiem, kurus dzīve vēl nebija piezemējusi.
“Lai Bauskā nejustos kā bezpalīdzīga muļķe, uzskicēju pilsētas karti, kurā īpaši iezīmēju tos objektus, par kuriem man bija jāraksta, – komjaunatnes komiteju, gotiņkonfekšu cehu, tekstilkombinātu “Saule” un citus. Ārkārtīgi uzticējos redakcijas šoferītim Jurītim (Juris Iļņickis), viņš ir nezūdoša vērtība Bauskas laikrakstā. Šoferis palīdzēja manā galvā sakārtoties rajona ģeogrāfijai. Ja Jurītis aizvestu mani uz Skaistkalni un teiktu, ka esam Brunavā, es nešaubītos,” tā Ilze.
Zirnīši podā
Strādājot laikrakstā “Komunisma Ceļš”, Ilzei Zariņai bija jāraksta par rūpniecību. Viņa atceras interviju toreizējā konservu rūpnīcā “Zemgale”, cehā, kur gatavoja “burciņzupas”.
“Runāju ar direktoru, kara veterānu, kurš ne tādus vien “fruktus” kā mani bija redzējis. Uzzināju, kuri ir darba trieciennieki zupu un zirnīšu ražošanā, viss kļuva skaidrs par sociālistisko sacensību. Intervija beidzās ar kārtīgu “kraukšķi un zakusku” direktora kabinetā. Vēlāk redakcijā, lasot pierakstīto, secināju, ka sarunā vār da “goroh” (‘zirnīši’) vietā vairākkārt esmu teikusi “goršok” (‘pods’). Taču tas mums nebija traucējis saprasties. Bauskā pavadītais laiks bija tik spilgts un nozīmīgs manā dzīvē, šīs ainas bieži redzu acu priekšā. Taču esmu īsts sivēns – vēstules nerakstu un arī ciemos nedodos. Gribētos salauzt mārtiņrožu pušķi un izbraukāt kapus, kur guļ abi mana laika redaktori Rihards Grenctāls un Gunārs Šimkevics, paklusēt pie Valijas un apciemot Visvalža mūža mājas, piestāt vietā, kur dus Veriņa (Vera Grenctāle).
“Bauskas Dzīves” redakcijas moderni pārveidotajā namā noteikti apmaldītos, jo manās atmiņās vienmēr paliks šaurās istabiņas, krāšņu siltās muguras un tumšais, garais koridors,” tā Ilze.
Dēli izauguši
Talsu avīzes fotogrāfs Dainis mūsu Ilzi no Bauskas aizveda 1985. gadā. Kārkluvalku ģimenes laulību reģistrēja Ceraukstes ciema padomes toreizējā priekšsēdētāja Maruta Rimeicāne, savulaik aktīva rajona avīzes ārštata autore.
Ilzes un Daiņa dēlam Andrim ir 18 gadu, viņš mācās Talsu ģimnāzijas pēdējā klasē, domā studēt žurnālistiku vai socioloģiju. Puisis aizraujas ar datoriem, ir labs fotogrāfs un piedalās izstādēs tāpat kā tēvs. Jaunākajam dēlam Klāvam ir 16 gadu, arī viņš mācās ģimnāzijā un ir labs sportists.
Kopā ar Ilzi “Bauskas Dzīvē” strādājusi Žanna Zālīte. Viņa atceras: “Viss, ko Ilze juta – prieks un sāpes –, bija ieraugāms viņas dziļajās acīs. Biju tikko vidusskolu beigusi, un Ilze man redakcijā kļuva par labu draudzeni. Atceros, kādu rītu viņa atnāca uz darbu, ģērbusies koši baltā džemperītī. “Kad štruntīgi jūtos, cenšos uzvilkt kaut ko gaišu, lai apkārtējie nejūt manu nelāgo noskaņojumu.” To no Ilzes esmu iemācījusies.”
Kolēģiem “Bauskas Dzīvē” Ilze Kārkluvalka novēl: “Nepārvērtiet darbu tikai par naudas pelnīšanas vietu, atstājiet vietiņu arī smaidam un savu reizi nekaunieties par asaru uz vaiga!”
