Sandra Giptere-Ivanova
Ikdienas dzīve un iespējas Bauskas apvienības teritorijā – Dāviņu pagasta Lambārtē un Īslīces pagasta Pastališķos
Lai izzinātu, kā dzīvo mūsu novada iedzīvotāji nomaļākos ciemos, «Bauskas Dzīve» izlēmusi tos apmeklēt katras apvienības teritorijā. Septembra sākumā laikraksta žurnālisti devās uz Dāviņu pagasta Lambārti un Īslīces pagasta Pastališķiem. Kādas iespējas un kādas problēmas ir no centra tālākās apdzīvotās vietās, kā tiek uzturēta saikne ar pašvaldību? Ieklausāmies cieminieku stāstos!
Bez mašīnas nekādi
Laikmetā, kad Latvijas gadsimtu vērtību un īpašo šarmu – lauku viensētas – nošķūrējušas lielsaimnieku biznesa intereses un savu darījuši neizbraucamie ceļi, slēgtās skolas, ekonomisko grūtību un citu uzskatu izraisīts bērnu trūkums, katra māja laukos, balsis pagalmā vai rosība dārzā izsauc patiesu prieku un cerību. Bet kā ir dzīvot laukos?
Iegriežamies pie Modrītes Strautnieces Dāviņu pagasta Lambārtē. Sākumā sarunai «pievienojas» mājas sargs, tikai apsaukts suns nomierinās un atļauj ko jautāt. Modrīte stāsta, ka pasta pagastā vairs nav, Lambārtē sen jau slēgts arī veikals, Dāviņu centrā gan tirgotava ir, bet tur diemžēl dārgi produkti, ne viss arī tur ir, maize gan esot vienmēr, tāpēc ar auto ceļš tiek mērots uz aptuveni 20 kilometrus attālo Bausku, kur lētāka iepirkšanās. Modrīte ar mašīnu brauc uz Iecavu strādāt siltumnīcā. «Laukos bez mašīnas nevar, pa ceļam ņemu līdzi arī kolēģus, un braucam kopā. Ja ko vajag pastā, iegriežos Iecavā vai Bauskā. Savukārt mana ģimenes ārste ir Iveta Grigaļūne,» stāsta lambārtiete.
Pašvaldībā viņai neesot nācies vērsties pēc palīdzības, tik vien iets kā nekustamā īpašuma nodokli samaksāt, pārējos maksājumus kārtojot mājās internetbankā. Par ceļiem īpašu sūdzību Modrītei nav, tie nogreiderēti, ziemā gan no mājas līdz lielajam ceļam gabaliņš jāizšķūrē pašiem.
Foto – Ivars Bogdanovs
Gādā iztiku paši
Normunds Pučeks dzīvo netālu no kādreizējo siltumnīcu vietas Lambārtē. Kundze Mārīte ir mājsaimniece, viņa izbraukā Iecavu vai Bausku, kur iepērkas. Baltmaizi paši mājās speciālajā aparātā varot izcept, bet rupjmaize gan gādājama veikalā. Abiem problēmas ar veselību, tomēr tiek turētas piecas gaļas govis, zosis, tītari un vistas iztikai. Ir arī dārzs. Pagalmā skraida septiņi takša jaukteņa mazuļi, kam nu nāksies meklēt saimniekus.
Bērni strādājot Rīgā, tur arī dzīvo, regulāri braucot ciemos. Maksājumus Pučeki paši kārto mājās, lai arī «interneta zona bēdīga». Pastniece uz mājām atved vēstules no pagasta vai, piemēram, bankas karti. «Pagastmājā neesam vērsušies. Labi, ka mums netālu strādā kūdras firma, tad ceļi arī ziemā iztīrīti, bet no sētas līdz ceļam paši ar traktoru iztīrām.» Saimniekaprāt, ceļu Bauska–Vecumnieki sen vajadzēja asfaltēt.
Tai pašā apkaimē mazliet tālāk dzīvo Valda Jurēvica, nesen pārdzīvota operācija, bet saimniece jau pati stāv uz savām kājām mājas pagalmā. Meitas Zane un Elīna no veikala atved vajadzīgo, lai arī dzīvo Rīgā un Kalngalē. «Es jau maz ēdu, pusgadu noslimoju, gulēju slimnīcā Rīgā,» stāsta 70 gadus vecā, vēl možā kundze ar lielisku atmiņu, jo arī senāki notikumi nav izslīdējuši no prāta. Saimniece labprāt arī darbojas ar datoru un lieto internetu planšetē, lūko «Facebook», blogerus, tuvāki vairāki no Ukrainas. Savukārt televīziju skatās, ko var redzēt bez maksas, interesē politika. Pašlaik bibliotēku neizmantojot, ja ko vajag, meita atved.
Vecā skola – dzīvokļi
Lambārtes kādreizējās skolas ēkā mitekļi ir trim ģimenēm, arī 57 gadus vecajai Rasmai Rascevičutei ar dzīvesbiedru. «Esmu otrās grupas invalīde, kaut kā jāiztiek. Vīrs sēnes atnes, strādā dažādus gadījuma darbus, vēl nav pensijā, viņam 47 gadi. Algotu darbu es neesmu strādājusi, padomju laikā kādu brīdi strādāju fermā, «bezdarbniekos» man kā invalīdei neko nepiedāvā. Meita dzīvo Lambārtē, kaut ko «halturē», viena otrai nespējam palīdzēt. Veikala Lambārtē nav, ar autobusu divreiz mēnesī braucam uz Bausku. Dāviņos ir ļoti dārgs veikals – desu Bauskā var dabūt par diviem eiro, Dāviņos tāda pati maksā četrus eiro. Autoveikals braukā, bet tam preces dārgas, un tām termiņš beidzies. Vairs uz to neeju. Dārza vairs nav, saimnieks atņēma zemi, apara savām vajadzībām. Kartupeļus pērku no kaimiņa, sīpo-lus – Bauskā. Man ir mazturīgās statuss, saņemu pārtikas pakas. Mājās man nav interneta, maksājumus maksāju pastā Bauskā.
Ziemā māja it kā silta, bet, kā aizgāja pagasta vadītāja Līvija Šarķe, tā malku pagasts vairs nedod, jāzāģē pa krūmiem.»
Arī ārste kundzei esot Bauskā. Kad dodas pulksten 11 uz pilsētu, no Bauskas savukārt var izbraukt pulksten 14.05.
Adolfina Burija arīdzan dzīvo vecās skolas ēkā, bērni – Rīgā. Meita un dēls palīdz, tā pirms diviem gadiem bez rindas par maksu – 3600 eiro – izoperējusi kāju. Ārsts esot Bauskā. Sirmgalve vēl kopj dārziņu, izmanto autoveikala pakalpojumus vienreiz nedēļā. «Nu ar rundziņu eju, visu mūžu fermā nostrādāju. Nekādu palīdzību no pagasta es nelūdzu, man palīdz bērni. Savukārt pati kartupeļus iestādu.»
«Nav, par ko sūdzēties!»
Apmeklējam arī daudzdzīvokļu māju Lambārtes centrā, tajā gadu desmitiem atradās arī veikals, pašlaik veikala te nav jau gadus divdesmit, stāsta 83 gadus vecā Maija Bole, kas namā dzīvo kopš 1984. gada. Mājā ir astoņi dzīvokļi, septiņi no tiem apdzīvoti, veikala telpās neviens nemīt. Šajā namā, pretējā dzīvoklī, dzīvojot meita. Otra meita arī apmetusies Lambārtē. Divreiz nedēļā atbrauc autoveikals, citreiz kundze iepērkas tajā, citkārt meita atved vajadzīgo. «Vienā autoveikalā ir dārgāk, otrā lētāk, jo viņiem arī vajag pelnīt. Parasti pērku maizīti, pienu, cukuru. Gaļu atved meita, citreiz mani aizved uz Bausku vai Iecavu,» viņa stāsta.
Pašai esot puķu dārzs, pati rokot zemi, ir arī burkānu lauciņš. «Puķes ir mans hobijs, audzēju samtenes, rozes, lauvmutītes, lilijas, kas gan jau noziedējušas. Arī kartupeļus saaudzēju. Tā dzīvoju, neviens neaiztiek, tepat jau pretī mājai tas ir. Zagļu te nav, kaimiņi strādā, daudzi ar mašīnu brauc uz Ķekavas putnu fabriku, citi ar darba autobusu. Bauskā man ir laba ģimenes ārste Marija Bosko, žēloties nevaru, divreiz mūžā tikai esmu bijusi slimnīcā,» seniores ikdienu laukos atklāj M. Bole.
Kundzei mājās interneta nav, toties meitai tas ir, viņa palīdzot ar maksājumu kārtošanu, par ūdeni norēķinoties mazmeita. «No rīta padzēru kafiju un izravēju dobi,» rādot koptu dārziņu ar leknām puķēm, stāsta kundze, «pirms kāda laika kartupeļus noraku, pietiek arī dēlam un mazbērniem, ko uz Rīgu iedot. Ne par ko es nevaru sūdzēties, pagastā neko neprasu. Par dzīvi Lambārtē nevaru žēloties. 40 gadi fermā nostrādāti.»
Pieraduši pie visa
Virzāmies atpakaļceļā uz Bausku, prātā zib domas par latviešu lauku cilvēku sīkstumu un dzīvesprieku, kas bieži vien pilsētas straujajā ritmā kaut kur pazūd. Tad pa asfaltētu ceļu dodamies uz Īslīces pagasta Pastališķiem. Mūs sagaida trīsstāvu daudzdzīvokļu māja ar tukšām logu ailām, pie kāpņu telpu ieejām nenomītā zāle vēstī, ka te ilgi neviens nav gājis un nedzīvo. Pagalmā pamestas stāv padomju rotaļu iekārtas. Savukārt blakus no otras trīsstāvu mājas atvērtiem dzīvokļa logiem dzirdama saruna, citi logi gan rāda neapdzīvotību. Uz 16. māju ar velosipēdu dodas arī Irina Guka. Krieviski sieviete stāsta, ka šeit dzīvo visu mūžu, no bērnības, pašlaik viņai esot invaliditātes grupa, pensija. Iepriekš strādājusi cūku fermā. Pašlaik dzīvo kopā ar 49 gadus veco meitu un mazdēlu, kam arī invaliditātes grupa. Tuvākais veikals esot kādus 13 kilometrus attālajā Bauskā, kur meita ar mašīnu aizdodas, vai nu Vārpās. Meita strādājot saimniecībā. «Mums te klusi. Nav, ko zagt. Mājā ir plīts apkure, ūdens arī ir.»
Pensionāre Irina Koļaga, kam 70 gadu, mūs laipni aicina savā dzīvoklī. Viņa teic, ka namā ir 18 dzīvokļi, trīs no tiem apdzīvoti, viņējais vienīgais šajā kāpņu telpā. Ciemos atnākusi Rima Baļčunaite, kas arī dzīvo Pastališķos. 18. tukšā blakusmāja ir bīstama, tur krituši pat balkoni. Irina krieviski stāsta, ka te dzīvo trešo gadu. Pastališķos trūkst bērnu čalu, te, pēc kundzes vārdiem, dzīvojot divi bērni. Irina mītot viena, pēc produktiem mērojot ceļu uz Bausku, veikala te nav jau 20 gadu, arī autoveikals te nebrauc. Uz Bausku pulksten 10 ar autobusu aizbraucot, pulksten 14 esot mājās. Arī dakteris Jānis Kangars ir pilsētā. Pie tādas dzīves esot pierasts. Pati vēl kopjot dārziņu, ir savi kartupeļi un citi dārzeņi, turot arī divus sivēnus. Ar maksājumiem palīdzot meita, jo kundzei nav interneta. Viena meita dzīvojot tepat, uz darbu braucot uz Ķekavu, savukārt otra strādājot Rīgā slimnīcā.
«Malkas plītij ir problēmas ar šīberi, to nevar iebīdīt, tādējādi ziemā siltums ātri izvējo. Pagastā neko neprasām, jau esam pieraduši pie visa,» atzīst Irina.
Ilgais ceļš uz skolu
Pabraucot tālāk, pie citas daudzdzīvokļu mājas sastopam Nadeždu Ašči, kas tajā mīt gadu, iepriekš dzīvojusi avārijas stāvoklī esošajā un pašlaik pamestajā daudzdzīvokļu namā. Kundze iztiku pelnot pie saimnieka Pastališķos, lasot gurķus, patisonus. Arī pašai ir dārziņš, kurā izaudzē dārzeņus. Pēc pārtikas sieviete ar autobusu dodoties uz Bausku. Savukārt daktere Ineta Joča esot Īslīces pagasta centrā, Rītausmās. Ziemā palīdzot bērni. Kundzei ir piecas atvases. Blakus sēž meita Nikola Juhneviča, kas mācās 7. klasē Pamūšas skolā. Jauniete uz autobusu ceļas sešos no rīta, septiņos ir autobuss, 8.30 esot skolā.
«Visi bērni man te dzīvo, cits strādā «Devon Mink», kopā ar kaimiņu uz darbu brauc ar mašīnu. Varam iztikt. Nesen vīrs nomira, tad gan vērsos pēc palīdzības pašvaldībā, palīdzēja, tā parasti tur neeju,» stāsta Nadežda. Par Īslīces pagasta iedzīvotāju konsultatīvo padomi viņa neko neesot dzirdējusi. ◆
IZ VĒSTURES
● 1930. gados Misas pagastā bija divas skolas: Lambārtes pirmās pakāpes jeb četru klašu pamatskola un Duganes otrās pakāpes jeb sešu klašu pamatskola. Lambārtes skolā strādāja divi skolotāji, ieskaitot skolas pārzini. Lambārtes skola bija Misas pagasta īpašums, kurā bez skolas un saimniecības ēkām bija arī 7,33 ha zemes. Šāda skolas zeme kopš senākiem laikiem kalpoja kā atlīdzības daļa skolas pārzinim, kuram bija piešķirts arī bezmaksas dzīvoklis skolas ēkā. Uz šis zemes skolas pārziņa ģimene ierīkoja sakņu un augļu dārzus, te bija arī ganības viņu mājlopiem.
● Pastališķu pusmuiža un Pastališķu sādža, kas atrodas nedaudz nostāk no pusmuižas, redzamas jau 1866. gadā izdotajā kartē, bet šīs apdzīvotās vietas vēsture ir senāka. 20. gadsimta sākuma kartēs šajā sādžā atzīmētas piecas mājas. Tolaik šī teritorija administratīvi piederēja Kauņas guberņas Panevēžas apriņķa Nocjūnu pagastam, kas vēlāk tika pārdēvēts par Žeimes pagastu. 1921. gada martā, kad tika grozīta Latvijas–Lietuvas robeža, Pastališķu sādža un pusmuiža nonāca Latvijas sastāvā. Tajā laikā šīs sādžas iedzīvotājiem piederēja 160 desetīnas (laukuma mērvienība – 1,09225 hektāri) zemes, tur dzīvoja 20 vīrieši un 24 sievietes. Savukārt Pastališķu pusmuižai piederēja 132 desetīnas zemes, un tur dzīvoja 21 vīrietis un 18 sievietes. Bauskas apriņķa valde izlēma Pastališķus pievienot Bornsmindes pagastam. Padomju okupācijas laikā 1945. gadā Pastališķi tika iekļauti Plānītes ciemā un kļuva par tā administratīvo centru. Plānītes ciems tika likvidēts 1954. gadā, un tā teritorija ieļauta Īslīces ciemā. Lauksaimniecības kolektivizācijas laikā Pastališķi kļuva par padomju saimniecības «Īslīce» centru, te bija sovhoza kantoris, darbnīcas, klubs, ēdnīca un veikals. Te tika uzbūvētas vairākas daudzdzīvokļu ēkas un ciema iedzīvotāju skaits 1967. gadā sasniedza 247.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas padomju saimniecības «Īslīce» zeme un citi nekustamie īpašumi tika sadalīti un privatizēti, izveidojot zemnieku saimniecības.
Avots: Raita Ābelnieka, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītāja, sniegta informācija.
KOMENTĀRI
Jāiesaistās arī pašiem
SANDRA SILIŅA-ALEKSEJEVA, Vecsaules un Dāviņu pagasta nodaļas vadītāja, stāsta, ka Lambārtes iedzīvotāji pagastā meklējot palīdzību, piemēram, tad, kad vējš nolauzis kādu koku. Savukārt citi ir uztraukušies par ceļu uzlabošanu. Lambārtē ir «C kategorijas bezseguma ceļi, kuriem diemžēl investīcijas un projekti pašlaik nav plānā, pašvaldība tos šķūrē un uzrauga atbilstoši ceļu uzturēšanas klasei; tie ir izbraucami un ziemā tiek šķūrēti, apsaimniekoti».
Savukārt par palīdzību nodrošināšanā ar malku pagasta nodaļas vadītāja teic, ka jautājumi jāskaidro pie sociālā darbinieka, kas nav neaizsniedzams, «nereti iedzīvotāji paši gaida, kad nāks klāt un piedāvās palīdzību, tomēr nav jāgaida, bet pašam tā jāmeklē». Pašvaldība piedāvā iedzīvotājiem iesaistīties projektos, biedrība ir realizējusi vienu projektu Dāviņos. «Vajag gribēšanu, pašvaldība piedāvā iedzīvotājiem projektus, ir norādītas kontaktpersonas, pie kā var vērsties un iesaistīties. Acīmredzot visi ir pašpietiekami, nekādus projektiņus nevajag,» teic S. Siliņa-Aleksejeva.
Interesējas par dzīvokļiem
KRISTĪNE LATVE, Īslīces pagasta nodaļas vadītāja, problēmas Pastališķos īpaši bīstamās ēkas nojaukšanā skaidroja tā: «Nestrādāju tik sen, tāpēc par konkrēto pašvaldības īpašumu vēl neesmu interesējusies, par tālāko rīcību precīzi nezinu. Šis īpašums nav ekspluatācijai piemērots, tāpēc tā nama iemītnieki tika pārcelti uz citiem dzīvokļiem. Savukārt blakusmājā mēs piedāvāsim dzīvokļus atsavināšanai, proti, būs iespēja tos nopirkt izsolē. Ja cilvēki iegādātos šos dzīvokļus 16. mājā, tad tur parādītos vairāk iedzīvotāju. Tur varētu būt lētāki dzīvokļi, jo ir tālāk no pilsētas. Varbūt laukos ieradīsies jaunas ģimenes, mēģināsim tur «atdzīvināt» iespēju robežās. Tad būtu vairāk bērnu. Tiešām gribētos to teritoriju sakopt. Viss ir atkarīgs, vai tur nāks dzīvot ģimenes. Kamēr šeit strādāju, ir nākuši cilvēki un interesējušies par tiem dzīvokļiem. Ja projekts izdosies un būs tur vairāk iedzīvotāju, būs arī vairāk ieguldījumu.»
FAKTI
● Dāviņu pagastā ir deklarēti 384 iedzīvotāji, Lambārtē – 30 deklarēti iedzīvotāji.
● Īslīces pagastā deklarēti 2945, Pastališķos deklarēti 125 iedzīvotāji.
Avots: pagasta nodaļā sniegta informācija.
Ja ! Dzive