Daļēji paralizētiem rokas muskuļiem un piekalts ratiņkrēslam – dažam varētu likties, ko tāds cilvēks var izdarīt. Taču Bauskas novada Codes pagasta iedzīvotājs Laimonis Rigasts pierāda, ka var gan patstāvīgi dzīvot, gan piedalīties dažādās sacīkstēs un izcīnīt godalgas.
Laimonis savās Eriņu mājās spēj paveikt visu, ko iekštelpās var izdarīt. Plīti iekur, ēst uztaisa, arī grīdas izmazgājot. Ar pārvietošanos ārpusē pagrūti, bet iekštelpās spēj paveikt visu, ko vajag. Tomēr izbraukt ārpus mājas iznāk aizvien biežāk – tas ir gan dzīves aicinājums, gan uzlabo veselību.
Nemaz neliekas, ka sports varētu būt jūsu dzīvesveids. Kā sākās šī aizraušanās?
– Ko darīt mājās? Nav niķa pie datora sēdēt. Sāku braukāt uz sacensībām jau 1998. gadā, kad Tukumā rīkoja tikšanos invalīdiem ratiņkrēslos. Tagad tās Tukumā ir tradicionālas sacīkstes. Kamēr nekur nebraucu un nesportoju, tikmēr slimoju. Kopš sāku piedalīties sacensībās, sirgstu aizvien mazāk. Kopš 2008. gada slimības dēļ neesmu dakterus apmeklējis.
Kāpēc izvēlējāties šaušanu, kas prasa roku koordināciju un koncentrēšanās prasmes?
– Armijā labi gāja ar šaušanu. Pēc tam trauma autoavārijā mainīja visu dzīvi. Pie pistoles atgriezos invalīdu sacensībās Bauskā, kur ieradās sportisti no Dobeles. Šaut gan bija ļoti grūti – gaili nospiest ar to pašu roku nevarēju. Centos turēt, cik labi varēju, un gaili spiest ar otru roku. Nākamās sacīkstes bija Dobelē – tur izcīnīju ceturto vietu.
Lielākā problēma bija pistoles gaiļa nospiešana. Izmēģinājos dažādi. Uldis Leinasaris no Latvijas Šaušanas federācijas ieteica savus variantus. Konsultējoties ar viņu, radās ideja gaili nospiest ar zobiem. Atcerējos, ka Bauskā kādu laiku darbojās fotogrāfs bez rokām, kurš fiksēja kadru, nospiežot ar zobiem mutē ieliktu slēdzi.
Pašlaik invalīdu sacīkstēs šaušanā esat viens no labākajiem Latvijā. Nesen uzvarējāt sacensībās Lietuvā. Vai piedalāties arī parastajās sacīkstēs?
– Pirmā reize bija 2008. gadā, kad aizbraucu uz Latvijas čempionātu šaušanā invalīdiem. Toreiz šīs sacīkstes atlika, bet vienlaikus notika parastais Latvijas čempionāts. Boriss Zavadskis, sacensību galvenais tiesnesis, pielaida pie šaušanas, un tā kopš 2008. gada Latvijā neizlaižu nevienas šaušanas sacensības ar pistoli. Parastajā čempionātā rezultātu ziņā esmu apmēram pa vidu – stabila otrā sporta klase.
Šī gada 21. martā notika Tukuma kausa izcīņa šaušanā ar pneimatisko pistoli. Šajās sacīkstēs piedalos vairāk intereses pēc. Pretiniekos ir jaunieši, kas uzvarēja Spānijā Pasaules kausā junioriem, Nīderlandē Eiropas čempionātā. Pret viņiem nav, ko cerēt uz uzvarām. Tomēr tā ir interesanta iespēja ar viņiem mēroties spēkiem.
Sacensības nemaz nav tik vieglas. Šāvienam atvēlēta minūte un 30 sekundes, visiem 60 šāvieniem – 90 minūtes. Pirms tam
15 minūtes piešaude un 10 minūtes gatavošanās – to laikā šaut nedrīkst. Tāpēc šautuvēs cenšas ierīkot pēc iespējas vairāk vietas dalībniekiem. Tukumā vienlaikus var šaut 19 sportisti. Bauskas novada pašvaldības sporta spēlēs šaušanā pārstāvu Codes pagastu. Līdzvērtīgi ar visiem citiem.
Cik bieži un ilgi trenējaties pirms sacensībām?
– Trenēties braucu uz Rīgu, uz federācijas šautuvi. Pirms sacensībām cenšos biežāk trenēties. Izdevumi gan jāsedz pašam. Ja nebūtu sponsoru – māsas, dēla, brāļa, tad par šo sporta veidu varētu aizmirst.
Izturību un koncentrēšanos trenēju mājās bez šaušanas. Divu stundu treniņš katru dienu. Pneimatiskās pistoles šaušanā ir ļoti izteikts šāviena moments. Kad esi notēmējis, nedrīksti izkustināt roku. Kā nedaudz izkustas, tā uzreiz tikai četri vai pieci punkti. Zūd precizitāte. Kad iemācies roku noturēt, tad arī sacensībās veicas.
Pirmā sērija sacīkstēs parasti ir pati grūtākā. Kamēr izdodas koncentrēties. Arī Kauņā, kur izcīnīju uzvaru, pirmajā sērijā bija 83 punkti, tad nāca 90, 91 un 90 punkti. Pašlaik iespējamais rezultāta uzlabojums ir atkarīgs no koncentrēšanās. Tā jāuzlabo. Gribētos sa-sniegt kaut ko vairāk – vismaz pirmo sporta klasi. Tam vajadzīgs laiks un resursi.
Lai varētu piedalīties sacensībās, pistole piemērota tieši jūsu rokai. Kā to paveicāt?
– Pirmā pistole bija krievu variants. Tur bija draņķīga ielādēšana – lādiņš jāieliek stobrā. Jaunajā pistolē tas jāieliek renītē. Jau vieglāk. Pēc rokas izmēriem pašreizējai pistolei pasūtināts speciāls spals. Tomēr to nācās uzlabot – no pagales savīlēju skaidas un ar līmi izveidoju masu, kuru pielīmēju spalam vajadzīgajās vietās. Starp plaukstu un spalu nedrīkst būt brīvas vietas, nekāda tukšuma. Turklāt man plaukstas apakšējā daļa ir paralizēta, tam speciāli bija jāpiemērojas.
Pagāja trīs gadi, pirms pieradu, ka gaili jāuzvelk ar muti. Ja nebūtu iepriekš šāvis armijā ar pistoli, tad varbūt būtu vieglāk, bet tagad refleksos bija jau iedzīts veids, kā gaili uzvelk. Pierast šaut pa jaunam bija grūti. Bieži bija tā – domās nospied gaili, bet pirksts taču nedarbojas, un nekas nenotiek. Tagad esmu pieradis, ka vispirms ar muti gailis jāuzvelk un tad jāšauj.
Kā vērtējat sacensības invalīdiem, ko rīko Bauskā?
– Jo vairāk invalīdu sporta spēļu, jo labāk. Gribētu sagaidīt vēl lielāku Bauskas novada domes sadarbību ar Invalīdu sporta un rehabilitācijas biedrību. Varētu parādīties jauni sporta veidi, piemēram, bucio – bumbiņu mešana līdzīgi kā kērlingā. Pie mums tādas sacīkstes nerīko.
Lai kaut kas vairāk notiktu Bauskas novadā, jābūt transportam, kas spēj pārvadāt cilvēkus ratiņkrēslos. Tie, kas vēlas no mājas izrauties un kaut kur aizbraukt, pašlaik nekur netiek.
Lai arī sportot grūti, mēģinu piemēroties dažādām sacīkstēm. Ir speciāla novusa kija, ar ko spēlēt, un ierīce, ko izmantoju šautriņu mešanā, jo ar pirkstiem šautriņu noturēt nevaru. Zolīti nespēlēju, jo nevaru kārtis rokā noturēt.
Pašlaik vairāk koncentrējos uz pistoļu šaušanu. Nekam citam nesanāk ne finanšu, ne laika. Vairākas dienas uz sacīkstēm aizbraukt nevaru, tāpēc dodos tikai tur, kur var vienā dienā izbraukāt. Mašīnā viens pats bez palīdzības netieku un vadīt auto arī nevaru.
Invalīdu sporta attīstība ir aizvien pamanāmāka. Vai interesējaties, kā veicas citiem?
– No sporta jaunumiem visvairāk interesējos par šaušanas sporta veidiem, skatos, kā veicas Latvijas izlasei ratiņbasketbolā, kādi panākumi diska mešanā un lodes grūšanā Aigaram Apinim.
Vai plānojat pretendēt dalībai Paraolimpiskajās spēlēs?
– Paraolimpiskajās spēlēs neizdosies piedalīties – veselība neatļauj. Tad ir jāizpilda vismaz meistara kandidāta normatīvs. Man pietrūkst 30 ači. Sacensībās šauj sešas sērijas, katrā pa desmit šāvieniem, kas maksimāli var dot 100 punktus vienā jeb 600 kopā visās sērijās. Pašlaik man labākais rezultāts ir 524 punkti. Savukārt pēdējā paraolimpiādē zelta medaļu izcīnīja ar rezultātu 569 punkti. Paraolimpisko spēļu sportisti bieži vien iegulda vairāk darba nekā parasto sacensību dalībnieki. Tieši šaušanas sporta veidi izceļas ar to, ka rezultāti maz atšķiras no parastajām sacīkstēm. Tiesa gan – savulaik pat prātā nenāca, ka piedalīšos kaut vai Latvijas mēroga sacensībās.
Laimonis Rigasts
Dzimis Bauskas novada Codes pagasta Eriņu mājās 1955. gadā.
Mācījies Vecsaules pamatskolā.
Piedalās invalīdu sporta un rehabilitācijas biedrības «Bauska» sacensībās, startē šaušanas sacīkstēs Latvijā un Lietuvā. Piedalījies sacensībās Kauņā, Tukumā, Rīgā, Dobelē, Aizputē.
2012. gadā Ventspilī pārstāvēja Bauskas novadu Latvijas olimpiādē šaušanā ar pneimatisko pistoli.
Lietuvas atklātajā čempionātā invalīdiem šaušanā ar pneimatisko pistoli Kauņā šogad 7. martā izcīnīta uzvara individuālajā un komandu vērtējumā.
