Maija sākumā Latvijas U19 florbola izlase atgriezās mājās no pasaules čempionāta Helsingborjā Zviedrijā, kur Latvijas valstsvienība izcīnīja septīto vietu. Sarkanbaltsarkano vidū arī divi mūsu novada florbola kluba (FK) «Bauska» spēlētāji – Rolands Kovaļevskis un Ņikita Maksurovs.
Kā nokļuvāt Latvijas valstsvienības U19 florbola izlasē?
Ņikita Maksurovs (Ņ. M.): No Latvijas Florbola savienības koordinatores saņēmām e-pastu ar uzaicinājumu ierasties uz pirmajām pārbaudēm un treniņu nometni Lielvārdē. Tur bija aptuveni 40 spēlētāju, bet izlasē iekļuva 23.
Rolands Kovaļevskis (R. K.): Toreiz vēl trenera amatā mūs sagaidīja somu speciālists Īro Parviainens. Uzreiz radās priekšstats, ka būs ļoti interesanti treniņi un sagatavošanās process čempionātam, jo viņš ir ārzemju speciālists ar citādu redzējumu uz florbolu. Kodols, kurš brauks uz čempionātu, bija aptuveni skaidrs. Pāris spēlētāju bija pārāki par citiem, bet ne mirkli nedrīkstēja atslābināties, jo tie, kuriem gāja grūtāk, daudz strādāja un neko tālu no mums pārējiem neatpalika. Galvenais bija izpildīt to, ko treneris liek. Ja tu to vari, tad viss kārtībā, un mums tas izdevās.
Kas mainījās, kad aizgāja Īro?
R. K.: Daudziem kandidātiem sākās komunikācijas problēmas ar somu treneri, jo viņi labi nepārvaldīja angļu valodu. Mums tas grūtības nesagādāja. Kad pievienojās Latvijas treneru štābs – Aigars Belasovs no «FBK Valmiera/VIA», «Cēsu alus/Lekrings» spēlētājs Ingus Laiviņš un «Ulbroka/FS Masters» galvenais treneris Andris Pīlups, – nekas būtisks nemainījās.
Kāds ir jūsu viedoklis par U19 projektu «Elvi» līgā?
R. K.: Tas ir kas nebijis. Uzspēlējām kopā ar līdzaudžiem, potenciālajiem izlases dalībniekiem. Ģērbtuvēs pārrunātais, treneru ieteikumi, pieeja spēlei ir citādāka nekā Bauskas komandā. Domāju, projekts nāca par labu sagatavošanās procesam pasaules čempionātam.
Izlasē spēlēja sportisti no deviņām «Elvi» līgas komandām. Kādas bija savstarpējās attiecības?
R. K.: Visi saprata, ka uz čempionāta laiku esam viena komanda. Visi bija draudzīgi. Godīgi varu pateikt, ka es un Ņikita neizrādījām nekādu vēlmi komunicēt ar spēlētāju, kurš ieņēma mūsu FK «Bauska» it kā savainotā vienības biedra Valda Vāvera vietu, bet ar pārējiem – nekādu problēmu. Valda aizvietotājs nāk no viena izlases trenera komandas, domāju, ka paņēma savējo, nevis labāko.
Ņ. M.: Mēs sapazināmies tuvāk. Pārrunājām treniņu procesus komandās, kā citas vienības gatavojas spēlēm. Citām «Elvi» līgas komandām ir savi dakteri, teipotāji. Arī nūjas un apavus dod. Attieksme no sportistiem ir nopietnāka, labāka disciplīna – piemēram, Liepājā treniņā, ja pēc trenera svilpes vēl uzmetīsi pa vārtiem vai izdarīsi ko citu, tad par sodu visai komandai jāskrien apļi.
Kā atšķīrās treniņi U19 un FK «Bauska»?
Ņ. M.: Pie virslīgas treniņiem bijām pieraduši, uztvērām tos kā pašsaprotamus, jo par vietu sastāvā jācīnās nav. Uz izlases nodarbībām tomēr mainās attieksme. Viss ir nopietnāk. Jāizcīna vieta komandā, jāpierāda sevi treneriem, lai ievērotu tieši tevi, nevis kādu citu.
Kādi bija dzīvošanas apstākļi čempionāta laikā?
R. K.: Apmetāmies skaistā, ļoti labā viesnīcā. Dzīvojām istabiņā pa divi – es un Ņikita turējāmies kopā.
Ņ. M.: Brokastis ēdām pie zviedru galda, pārsvarā augļus. Godīgi sakot, pusdienas nevienu dienu nebija garšīgas. Visi ēdieni bez sāls, un likās, ka gaļa ir bezgaršīga. Mums negaršoja, bet kapteinis bija sajūsmā.
Ko darījāt pirmajās divās dienās, kad spēļu vēl nebija?
R. K.: Iekārtojāmies viesnīcā, paēdām un devāmies uz pirmo treniņu. Vingrinājāmies tajā pašā zālē, kurā notika spēles, tikai uz cita laukuma. Treniņu zāles segums likās dīvains. Labi, ka otrajā dienā varējām vingrināties laukumā, kurā aizvadījām mačus. Tā bija milzīga arēna, un pat treniņā pie tukšām tribīnēm izjūtas bija pacilājošas.
Ņ. M.: Vairāk par vienu treniņu dienā nevarējām aizvadīt, jo katrai komandai laukumu deva tikai stundu. Pirms nodarbības ārā pildījām fiziskos vingrinājumus. Brīvajā laikā daudz staigājām. Apskatījām pilsētu. Teju visu laiku komanda bija kopā, tikai divi Ulbrokas un viens Cēsu vienības spēlētājs turējās no mums nostāk. Nezinu, kāpēc tā. Visur viņus saucām līdzi, bet viņi kautrējās.
Pirmajā mačā pret Šveici zaudējums. Tad neizšķirts pret Slovākiju un sagrāve pret Somiju. Kāds noskaņojums valdīja komandā?
R. K.: Pret Šveici nospēlējām ļoti labi pusi mača. Bija 2:2, bet neizmantojām iespējas, šveicieši sajuta spēli, un viss beidzās tā, kā beidzās. Nepaveicās, ka pirmā cīņa bija pret šveiciešiem. Daudzi komandā ticēja, ka varam «aizķerties» un uzvarēt. Liela daļa spēlētāju atstāja pārāk daudz emociju pirmajā mačā. Treneri mūs uzmundrināja, mazliet pārrunājām cīņu, savas kļūdas.
Ņ. M.: Uz katru spēli gājām ar domu par uzvaru. Neviens neteica, ka slovāki obligāti jāuzvar, bet pārējiem tāpat zaudēsim. Katrā cīņā gribējām uzvarēt. Žēl, ka pret Slovākiju izlaidām pārliecinošu uzvaru. Tāpat kā spēlē pret Šveici, nespējām izmantot izdevības, par ko pretinieks mūs sodīja ar zaudētiem vārtiem.
Kuros spēles elementos latvieši atpaliek no somiem, zviedriem vai šveiciešiem?
Ņ. M.: Domāšanas ātrumā. Viņi ļoti ātri spēj pieņemt lēmumu. Arī laukumu viņi pārredz daudz labāk. Pret Šveici zaudējām divus vārtus, kad neviens no komandas nesaprata, kas notika. Viss tika izdarīts zibenīgi, un mēs pat nereaģējām. Tā ir atšķirība starp viņiem un mums.
R. K.: Vismaz fiziski, cīņā pie bortiem mēs neatpaliekam. Liela nozīme ir spēlei aizsardzībā. Somu un zviedru piecnieki spēj visi atgriezties aizsardzībā ļoti ātri, kamēr mēs vēl neesam šķērsojuši centra līniju.
Pret Slovākiju bijāt vadībā 6:2. Domājāt, ka uzvara rokā?
R. K.: Nē. Pirms pēdējās trešdaļas ģērbtuvē izrunājām, ka nekas nav beidzies un spēli nevaram atdot. Visi noskaņojās, un viss bija kārtībā. Taču tad viņi guva vienus vārtus, mēs mazliet nobijāmies, ka viņi iemetīs vēl un mēs zaudēsim lielo pārsvaru. Tā arī notika.
Vai izšķirīgajā mačā pret Norvēģiju jutāt papildu spiedienu, jo spēlējāt par palikšanu elitē?
R. K.: Nebija nekāda spiediena. Neko nerunājām par to – ja zaudēsim, tad izkritīsim no augstākās grupas. Paši visu zinājām, sapratām, ka vienkārši ir jāuzvar.
Ņ. M.: Treneri teica, lai nepārdzīvojam iepriekšējās neveiksmes un izbaudām pēdējo spēli čempionātā.
Ko U19 florbola čempionāts jums ir devis kā spēlētājiem?
R. K.: Tā ir pieredze. Strādājām ar citiem treneriem, atšķirīgā treniņu procesā. Arī pārrunas pirms un pēc spēlēm ir citādas nekā virslīgas komandā. Šis čempionāts bija kā ievads lielajā florbolā. Nākamais mērķis – pieaugušo izlase. Manuprāt, katrs, kurš ir spēlējis jauniešu izlasē, gaida brīdi, kad varēs pārstāvēt lielo izlasi. Lai tur nokļūtu, nepietiek tikai ar regulāri gūtiem punktiem. Pieaugušo līmenī ir svarīgi izprast spēli, «lasīt» to, pārredzēt laukumu un labi spēlēt ar augumu.
Ņ. M.: Jāturpina spēlēt. Daudz ko nosaka treneri, un nevar zināt, vai tu kā spēlētājs atbilsti viņu nosacījumiem. Jāmēģina sevi pierādīt, lai tevi ievēro.
Roland, tu čempionātā divas reizes biji mača labākais spēlētājs. Kā vērtē savu sniegumu?
R. K.: Prieks par punktiem, taču varēju labāk. Bija vēl divas simtprocentīgas iespējas, kad bija jāgūst vārti. Neiemetu un uz kādu brīdi «izslēdzos» no spēles, tas ietekmēja manu sniegumu.
Čempionāta laikā ar jums atgadījās kas amizants?
Ņ. M.: Jā. Mēs abi aizmirsām savas durvju kartītes, ar kurām atslēdz istabiņu. Gājām uzspēlēt minigolfu, tad es devos uz istabiņu. Atgriezos ļoti ātri, ar smaidu sejā. Prasīju, vai Rolandam ir kartīte, viņš atbildēja, ka atstājis istabiņā. Viss, ko no smiekliem pratu pateikt, bija – es arī. Viesnīcas personāls mums izlīdzēja, un ātri vien durvis bija vaļā. Personāls teica, ka tā gadoties ļoti bieži.
R. K.: Pēc intervijas es zālē aizmirsu otru nūju. Kad gāju tai pakaļ, redzēju – tā nolikta pie Čehijas izlases spēlētāju nūjām. Teicu, ka tā ir mana. Sākumā neticēja, bet vēlāk jau atdeva.
Kas no čempionāta paliks atmiņā visspilgtāk?
R. K.: Noteikti cilvēki, ar kuriem bijām kopā, – komandas biedri, treneri un personāls. Patika pavērot citu komandu spēles.
Ņ. M.: Piekrītu Rolandam. Tā ir fantastiska pieredze. Prieks, ka varējām pārstāvēt Latviju kādā no izlašu čempionātiem. Patīkams pasākums bija vietējā Zviedrijas čempionāta futbola spēles apmeklējums ar vairāku tūkstošu skatītāju līdzdalību.
UZZIŅAI
Baušķenieku gūtie punkti pasaules čempionātā
Latvija – Šveice: 5:11
Rolands Kovaļevskis – vieni vārti, bez rezultatīvām piespēlēm (1+0). Labākā spēlētāja gods.
Latvija – Slovākija: 6:6
Rolands Kovaļevskis 1+1. Labākā spēlētāja gods.
Ņikita Maksurovs 0+1.
Latvija – Somija: 1:10
Baušķenieki punktus neguva.
Latvija – Norvēģija: 5:3
Rolands Kovaļevskis 0+1.
