50 gadu jubileju un vārdadienu svin Daiga Bērziņa.
Daiga Bērziņa dzīvo Bauskas novada Īslīces pagasta Bērzkalnos un šodien – 16. oktobrī – viņai ir gan dzimšanas, gan vārdadiena. Īslīciete ir enerģiska mājsaimniece, pedantiska grāmatvede, puķu fanātiķe, gardu kūku cepēja, aizrautīga adītāja un laimīgas ģimenes sieva un mamma.
Viens otru pilnveido
Jubilārei patīk uzņemt ciemiņus. To apliecina skaisti saklātais galdiņš ar pašas ceptiem, vēl siltiem gardumiem. Viņa saviem vecākiem, kuri jau viņsaulē, bijusi vienīgais bērns. Audzināta stingri, bet ar lielu mīlestību. «Mani vecāki bija vienkārši ļaudis, mācīja dzīves gudrības no sirds. Bērnībā daudz slimoju, man pievērsa pastiprinātu uzmanību, mīļumu un rūpes, bet allaž vecāki piekodināja, ka jāprot pašai par sevi parūpēties,» atminas Daiga. «Man nebija ne hobiju, ne mīļākā mācību priekšmeta skolā, taču sekmes bija labas un teicamas, jo mācījos pēc labākās sirdsapziņas. Es daudz lasīju, īpaši patika «kriminaļņiki». Tas gan nenozīmē, ka biju vienpate un bez draugiem,» par sevi stāsta jubilāre.
Viņa dzimusi un augusi Bauskā, izmācījusies par grāmatvedi, sākusi strādāt toreizējās Patērētāju biedrības sagādes kantorī. Arī pašlaik turpina darbu grāmatvedības jomā. Daigai ir brīvais darba laiks. Viņasprāt, mūsdienās tā ir liela priekšrocība: «Būt «piesietai» konkrētu laiku katru dienu pie darba galda nav manā dabā. Es pamēģināju, gadu izturēju, bet tad sapratu, ka grāmatvedim visu dienu darāmā nepietiek. Atliek daudz brīva laika, ko izmantot citām lietām.»
Daiga bērnus audzinājusi pati, bērnudārzā nelaidusi. Vecākā meita Annija mācās ķīniešu valodu, dēls Anrijs ir 8. klases skolnieks. Audžumeita Dace vienmēr Daigai bijusi kā pašas bērns. Viegli neesot bijis, piedzīvoti pat dramatiski brīži. Dace nu ir divu bērnu māmiņa, kuri Daigu sauc par omi.
Daiga 22 gadus ir precējusies. Viņa un vīrs Ainārs esot kā viens vesels: «Ir manas idejas un vīra izpildījums. Mēs viens otru papildinām un pilnveidojam. Bērni ir izauguši par kārtīgiem un apzinīgiem jauniešiem.»
No aizraušanās līdz atkarībai
Abi ar vīru ļaujas dārza darbiem, īpaši sirdij tuvas ir puķes. Pāris gan atzīst, ka šogad nekas prātīgs nav sanācis, jo bijusi sausa vasara, vēlāk krāšņie ziedi nosaluši. «Mēs paši sev sagādājam problēmas. Neesam no tiem, kuri dzīvos mierīgi, piemēram, tagad audzējam trušus, ne tikai lai bērniem būtu pienākums tiem sagādāt barību, bet arī ikdienas pārtikai. Draudzene Ligita gan pēc vienas šampanieša glāzes pateica, lai metam šim «pasākumam» mieru,» smejoties stāsta Daiga.
Jubilāre ir kaislīga ēst gatavotāja, īpaši čakla uz kūkām un saldumiem. «Nav dienas, kad galdā neceļu kādu gardumu. Veikalā pirktie cepumi mūsmājās ir grēks,» joko Daiga. Viņa pārtiku pērk pārsvarā no zemniekiem. «Es pati nereti taisu sviestu, krējumu un biezpienu, bet vīrs izcep pa kādam maizes kukulītim,» atklāj jubilāre.
No aizraušanās par atkarību Daigai kļuvusi adīšana. Pašlaik viņa ada istabas čības. «Dziju veikalā jūtos pilnīgi atkarīga no to iegādes. Dzija sapirkta tādos daudzumos, ka pietiktu veselai garderobei,» atklāj Daiga. Viņa nevarot aiziet gulēt, pirms nav uzadījusi kādu čību pāri.
Piepilda mūža sapni
Daigai patīk kārtība un disciplīna. To apstiprina arī viņas vīrs Ainārs: «Daiga ir fantastiska saimniece, lieliska sieva un mīloša māte, mūs ir pamatīgi izlutinājusi. Viņai patīk uzņemt ciemiņus, par visiem parūpēties.» To pašu apstiprina arī jubilāre: «Es nevaru nosēdēt mierā pat piecas minūtes. Izņēmums ir jūra, tās krastā es varu gulēt kaut visu dienu, bet visur citur – ne mirkli nesēdēšu mierā. Mans vīrs ir tāds pats, tāpēc mēs izdomājam visādas nodarbes.» Ģimenes krājumiem burciņās saliktas meža un dārza ogas, sēnes, dārzeņi. Meža veltes piegādā Ainārs.
Daiga daudz lasa žurnālus un grāmatas. «Es lasu dabiski – «taustāmi». Neko internetā nelasu, bet gan pasūtu avīzes un žurnālus,» teic jubilāre. Pašlaik abiem ar vīru dzīvē esot tas brīdis, «kad pagājis jaunības maksimālisms, bet vēl nav pārsteidzis vecuma marasms».
Ir piepildījies jubilāres mūža sapnis – pašiem sava māja. Kopš sapnis īstenots, Daigu pārņēmusi stabila laimes, labklājības un gandarījuma izjūta. «Esmu savā vietā, ar saviem mīļajiem. Labprāt pārceltos tuvāk dabai, kādā lauku nostūrī, bet bērni jau neļaus,» prāto Daiga. Viņa ir sašutusi par Latvijas jauniešiem, kuri dodas prom no dzimtenes. «Jauni cilvēki visu grib uzreiz, bet dzīvē tā nenotiek. Man ļoti nepatīk tie laimes «grābstītāji», kuri dodas peļņas meklējumos ārzemēs tikai tāpēc, ka Latvijā «uz sitienu» nevar nopelnīt gana daudz. Viss nāk ar laiku, arī labāka darba samaksa. Vēlu jauniešiem būt pacietīgākiem, ne ar tik lielām ambīcijām, kuras nevar īstenot pirmajā darba gadā. Lēni un pacietīgi visu var sasniegt, tikai nevajag mukt prom no dzimtenes,» pārdomās dalās Daiga Bērziņa.
