Codes pamatskola ēkā, kurā tā atrodas pašlaik, pirmos audzēkņus sagaidīja pirms piecdesmit gadiem – 1965. gadā. Pusgadsimta jubileju kolektīvs svinēs sestdien, 24. oktobrī.
Teju visus šos gadus pusaudžiem ķīmijas, dabas zinību, kā arī dzīves gudrības ar ieinteresētību, stingrību, dažreiz arī pedagoģisko viltību un meistarību mācījusi skolotāja Aija Vītoliņa. Codes pamatskola ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta.
Tas pats direktors
«Interesanta sakritība, ka, ierodoties darbā, mans pirmais direktors bija Pēteris Zundāns. Viņš bija mans direktors arī tad, kad mācījos Skaistkalnes vidusskolā. Iespējams, tas bija pat labi, ka sāku darbu zināma cilvēka vadībā,» tā savu gaitu sākumu Codes skolā atceras A. Vītoliņa.
Uzzinot par skolotājas vecāku profesiju, lieks šķiet jautājums, kādēļ viņa izvēlējusies būt par pedagoģi un skolēnus izglītot tieši bioloģijā un ķīmijā. Skolotāja sākumskolas klasēs bija viņas mamma Marta Cīrule. Bioloģiju un ķīmiju mācījis tētis Jānis Cīrulis. Šajās pašās zinībās skolēnus izglītojuši Aijas brālis un māsa – nu jau pensionētie skolotāji Tālivaldis Cīrulis un Daina Dīce.
Paklausīja vecāku padomam
«Man skolā patika ķīmija, saistīja dažādie eksperimenti, interesanti fakti. Pēc dabas vairāk esmu eksakto zinību piekritēja. Savukārt amata izvēlē esmu paklausījusi vecāku padomam. Viņi man ieteica mācīties par skolotāju, jo tā ir stabila profesija. Skolotāji vienmēr bija un būs vajadzīgi,» visā nopietnībā apgalvo A. Vītoliņa.
Padomju laikos bija noteikumi, kas paredzēja augstskolu beidzējus norīkot darbā tur, kur šīs profesijas pārstāvji bija nepieciešami. Pieprasījumu listē pretim jaunizceptās skolotājas Aijas vārdam bija ierakstīts – Stučkas rajona Mazzalves astoņgadīgā skola. «Tā puse bija nedaudz zināma, bet tagad vairs neatceros, kāpēc galīgi nevilka uz turieni. Tādēļ no šī piedāvājuma atteicos. Bija palikusi vēl tikai viena iespēja – Codes skola. Līdz tam Codē nekad nebiju bijusi, pat nezināju, kur tā atrodas, bet citas nekādas izvēles vairs nebija,» atminas pedagoģe.
Tā pati klases telpa
«Tā jau 45 gadus šī ir mana dzīves telpa. Un šī klase – visu laiku manējā,» veroties nelielajā otrajā stāvā izvietotajā telpā, apliecina A. Vītoliņa. Vizuāli, protams, te daudz kas ir mainījies – veco skapju vietā ir jaunas mēbeles, citi soli, aprīkojums. Taču īpašo noskaņu skolotāja pratusi saglabāt.
Uz mirkli pieverot acis, Aija sev raksturīgajā humora noskaņā atklāj, kā cilvēkam ilgāk saglabāties jaunam. «Tikai pēdējos gados, kad klasē nomainīja vecos logus, te ir silti, pat mājīgi, bet visu iepriekšējo laiku ziemas mēnešos klasē vidējā temperatūra bija pieci līdz astoņi grādi. Skolēni sēdēja ziemas jakās, cimdiem rokās. Viņi izturēja un es arī – labāk saglabājos,» kā joku šo faktu pasniedz A. Vītoliņa.
Noskatīts «Jandālā»
Raksturojot sevi, pedagoģe teic, ka viņa nav cilvēks, kuram ik pēc pāris gadiem nepieciešamas radikālas pārmaiņas. «Man patīk Codē, tādēļ nekad nav bijusi doma par dzīvesvietas maiņu. Te dzīvojot, esmu iesaistījusies vietējās sabiedriskajās norisēs. Savulaik, «Jandālā» dejojot, «sadejojos» ar vīru Vitālu. Mums ir savs dzīvoklis, mājdzīvnieki, «sava» dīķa mala, kuru sabiedriskā kārtā kopjam un pieskatām. Codē sākušies tuvāki un tālāki ceļojumu maršruti. Taču vienmēr no bijušās Padomju Savienības plašumu aplūkošanas, no Polijas, Vācijas, Horvātijas ceļš mani vedis mājup,» stāsta Aija un piebilst, ka nekad nav bijušas domas arī par profesijas maiņu.
Skolotāja gan teic, ka abi dēli – Mareks un Janeks – nav kļuvuši par pedagogu dzimtas tradīciju turpinātājiem. «Es to nemaz nenožēloju, savu dēlu rīcību, izvēloties profesiju, saprotu. Ģimenē viņi ir labi iepazinuši šī amata cieto garozu,» atzīst ilggadējā pedagoģe.
Katram citāds rokraksts
Turpinot kavēties atmiņās, skolotāja atceras, ka savulaik vienā klasē mācījušies pat 26 audzēkņi. Dažiem nācies sēdēt uz papildus ienestajiem krēsliem. Tagad bērnu skaits ir daudz mazāks, tomēr skolas pastāvēšana šķiet stabila. Tajā noteikti ir bijušo izglītības iestādes vadītāju nopelns. A. Vītoliņa atceras, ka direktors Pēteris Zundāns pratis lieliski saliedēt kolektīvu, organizēja dažādus pasākumus ne tikai pedagogiem, bet arī viņu ģimenēm. Savukārt Andrejs Bumbērs lielu vērību pievērsa, lai vienmēr kārtībā būtu visi dokumenti. Savs vadītāja rokraksts bija arī Robertam Milleram. Georgiju Ostrovski skolotāja A. Vītoliņa dēvē par skolas atjaunotāju, modernizētāju. Viņa laikā ēkas ieguva jaunu veidolu, tapa piebūves, tika gādāts moderns aprīkojums. Pozitīvus vārdus skolotāja veltī pašreizējai direktorei Lailai Jurcikai, kura spējusi ātri iejusties jaunajā amatā, pratusi iemantot kolektīva cieņu un uzticību.
«Man bijušas septiņas audzināmās klases, paaudzes nomainījušās, tomēr esmu centusies vienmēr saprast skolēnus, atbalstīt viņu vēlmes kaut ko darīt ārpus mācību stundām, sekot līdzi jaunajam. Arī tagad – mācot skolēnus, es nevarēju neapgūt datoru, jāizprot arī internets. Tomēr galvenais palicis nemainīgs – tie ir skolēni. Jā, agrāk viņi varbūt bija sirsnīgāki, tagad bērni vairāk prasa no skolas, no skolotāja, ir mazāk ieinteresēti dot citiem. Vienlaikus man ir prieks, ka skolēni dažreiz ir gudrāki par mani. No tā nekaunos,» Aija Vītoliņa vērtē paaudžu atšķirību.
Jāievelk ķeksītis
Aijai ir savs viedoklis par šī laika pedagoģiskajām aktualitātēm. Viņa uzskata, ka bērniem daudz kas tiek mācīts pārāk sarežģīti, bet vienlaikus arī pārāk vispārināti. Agrāk lielāku uzmanību pievērsa zinību pamatu apguvei, tagad skolēnus rosina pašiem darboties. Diemžēl tehnoloģijas tajā pašā laikā atradina no lietu izzināšanas – ja kas nepieciešams, vajadzīgo var atrast internetā, nav pat jāiedziļinās būtības izpratnē. Vēl kā vienu svarīgu trūkumu skolotāja nosauc ne visai pareizo atgriezeniskās saites mehānismu. Agrāk skolēniem pārbaudes darbos vairāk vajadzēja izklāstīt lietas, skaidrot. Tagad kontroldarbos daudz kas jau pateikts priekšā, ir tikai pareizajā vietā jāievelk ķeksītis. A. Vītoliņai šāda pārbaudes forma nešķiet pietiekami rosinoša, izziņu un vielas izpratni veicinoša.
«Tomēr es nepiekrītu apgalvojumam, ka skolēni mūsdienās ir mazāk izglītoti, īpaši nodalot mazās lauku skolas, mazās klases. Mani tracina šādi paziņojumi televīzijas pārraidēs un diskusijās. Es tajos neieklausos, jo man ir reāli pretpierādījumi. Mūsu mazās Codes skolas absolventi lieliski apgūst zināšanas vidusskolās, izglītojas augstskolās. Mums ir daudz talantīgu, dzīvē daudz sasniegušu personību,» lepnums ieskanas pedagoģes balsī.
A.Vītoliņa steidz uzskaitīt Codes pamatskolas audzēkņu sasniegumus, panākumus mācību priekšmetu olimpiādēs, iesaistīšanos sabiedriski aktuālos un izzinošos projektos: «Bērni sevi var apliecināt ne tikai mācībās, arī mūzikā, dejotprasmē. Mēs viņiem piedāvājam apgūt velosipēda vadīšanu, mācām būt atbildīgiem par apkārtējo vidi. Piedaloties dažādos konkursos, viņi iepazīstas ar politiskajām aktualitātēm. Lai visās pilsētas skolās bērniem ir tik daudz iespēju izpausties kā mūsējā!»
Algā 97 rubļi
«Skolotāja profesija ir atteikšanās no daudz kā, tā ir uzupurēšanās. Četrdesmit četros gados esmu jutusies novērtēta, bijuši arī smagi brīži. Bija gadi, kad algā saņēmu 72 latus, no tiem 28 bija jādod dēliem, kas brauca uz sporta sacensībām. Neko daudz skolotājiem arī padomju gados nemaksāja. Atceros, mana pirmā alga bija 105 rubļi uz papīra un 97 rubļi uz rokas. Apkopējai tajā laikā arī izmaksāja 97 rubļus. Tas nešķita normāli toreiz, līdzīgi ir arī tagad,» stāsta Aija.
Skolā visu mūžu nostrādājusi, ko nu vairs daudz viņa iebildīšot, tomēr jaunos cilvēkus šāda attieksme pazemojot, tādēļ arī viņi uz skolu strādāt nenāk, uzskata A. Vītoliņa. «Jā, ir mums brīvlaiki, garš atvaļinājums vasarā. Bet nav normāli, ka šajos mēnešos skolotājs nevar atpūsties, viņam jābrauc peļņā uz ārzemēm. Ar algu jauns vīrietis ģimeni uzturēt nevar,» secina Aija.
Sāpina politiķu attieksme, kurai kā apliecinājumu pedagoģe min vienu piemēru – skolotāju algu problēmas daļējai risināšanai naudu ņems no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Šis absurds izsakot visu, un to viņa vairāk nevēloties komentēt. Šķiet, šī un līdzīgas aplamības spējušas sadusmot citkārt tik nosvērto un labvēlīgi pret savu darbu un audzēkņiem noskaņoto pedagoģi.
Ar bērniem pie rokas
Tomēr negatīvisms Aijas Vītoliņas balsī drīz izzūd, viņa labprātāk runā par gaidāmo skolas jubileju, par iespēju, ka tajā atkal varēs satikt savus bijušos audzēkņus. «Sarunas ar bijušajiem skolēniem, viņu atklāsmes un atzīšanās – tas sniedz vislielāko gandarījumu. Ir daudzi, kas atceras jubilejās, piezvana, apvaicājas, kā klājas, pauž labus vēlējumus,» stāsta Aija.
Joprojām diemžēl valda uzskats, ka labās skolas ir Bauskā. Uz laukiem var «izsūtīt» palaidņus, tos, kuri nespēj apgūt vielu. «Bija reiz mums puisis, kas Bauskā trīs gadus «nosēdēja» vienā klasē. Codē viņš visu iemācījās, nokārtoja eksāmenus, pabeidza skolu un tagad ir kārtīgs strādnieks un apkārtējo cienīts cilvēks. Ar šo pietiek, lielāka gandarījuma man nevajag. Ir skaisti, kad ieraugu, kā uz skolu nāk mani bijušie audzēkņi un pie rokas viņiem ir bērni, nākamie skolēni. Šāda paaudžu turpināšanās dod pārliecību par Codes skolas nākotni,» jaukas vīzijas zīmē skolotāja Aija Vītoliņa.
FAKTI
Codes skolā piecdesmit gados kopā strādājuši 137 skolotāji.
Izglītības iestādi absolvējuši 937 audzēkņi.
Šajā mācību gadā skolā izglītojas 147 skolēni, strādā 24 pedagogi, viņu vidū trīs vīrieši.
