Darbs vai tā trūkums, zems atalgojums, grūtības sākt savu uzņēmējdarbību un citi apstākļi ir to vidū, kurus ārzemēs dzīvojošie latvieši min kā šķēršļus, lai viņi atgrieztos Latvijā. Emocionāli daudzi vēlas te pārbraukt, tomēr… «Bauskas Dzīve» sākusi jaunu publikāciju sēriju «Atgriežas mājās» – par tiem, kuri ne tikai emocionāli, bet arī praktiski ir atpakaļ dzimtenē. Seriāla sākums – 12. oktobra numurā.
Stelpietis Agnis Švarcbahs kopā ar savu otru pusīti Kristīni Rulli pašlaik saimnieko kafejnīcā «Cafe+» Vecumniekos. Par iemeslu šādai uzņēmējdarbības izvēlei kļuvusi ārzemēs gūtā pieredze.
«Čaļi aicināja uz Īriju, teica: «Brauc, brauc! Darbs jau atrasts, vismaz uz trim mēnešiem!» Atklāti jau neteica, bet varēja nojaust: «Tā jau visi – ierodas uz trim mēnešiem un Latvijā vairs neatgriežas.»,» 2011. gada notikumus atceras A. Švarcbahs.
Taukainā zupiņa
Saikne ar sabiedriskās ēdināšanas jomu Agnim veidojusies jau 1993. ga-dā, kad apgūta pavāra profesija. «Mums to mācīja padomju stilā – jo vairāk tauku, jo labāka zupiņa,» atceras A. Švarcbahs. Pēc diviem gadiem Agnis skaidri sapratis, kas tas nav viņam domāts darbs. «Tā laika virtuve un ēst gatavošana negāja pie sirds. Izaugsmes nekādas. Kafejnīcā visu dienu bija jāklapē karbonādes,» atminas stelpietis, kam jau toreiz neesot paticis strādāt citu labā.
Nākamie desmit gadi aizritējuši, mūrējot kamīnus. «Tas bija līdzīgi ēdināšanai – liec visu kopā, kamēr gatavs,» smaidot stāsta meistars. Tad pārcēlušies uz Vecumnieku novada Stelpi, ģimene aktīvi iesaistījusies dažādos projektos. 2006. ga-dā kopā ar Kristīni nodibinājuši biedrību «Stelpīte» un aktīvi piesaistījuši brīvprātīgos no ārzemēm. Viņu stāsti par mājām ļāvuši iepazīt dažādas valstis.
Mācās no šefpavāra
Kad 2011. gada ziemā iestājies klusais periods, radusies doma doties uz ārzemēm darba un pieredzes meklējumos. Labākais draugs prom no valsts bija devies uzreiz, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, viņš aicināja Agni uz Īriju.
«Šie trīs mēneši, strādājot labā restorānā Īrijā, mainīja visu manu domāšanu par ēdināšanas jomu,» teic A. Švarcbahs. Savās atziņās viņš īpaši nedalās – tas esot firmas noslēpums. Tomēr no Īrijas atgriezies pārliecināts, ka ēdināšana kļūs par nākotnes nodarbošanos.
Agņa darbdienas ritējušas Skerijā – aptuveni 30 kilometru no Īrijas galvaspilsētas Dublinas. Restorāna īpašnieks bijis īrs, bet šefpavārs – francūzis, viņš arī mainījis stelpieša priekšstatus par maltītes gatavošanu. «Toreiz pamēģināju daudzas lietas, ko nekad iepriekš nebiju garšojis – omārus, garneles, vēžveidīgos, kuru Latvijā nav,» stāsta stelpietis. Šefpavāram paticis gatavot Vidusjūras ēdienus, viņš izmantojis daudz dažādu garšvielu, kuru nosaukumus Agnis tolaik nav pat zinājis.
Daudz savējo
Lielākajai daļai atbraucēju no Latvijas dzīve Īrijā rit vienveidīgi – daudzi pēc darba dodas uz krodziņiem iedzert, daži brīvajā laikā apceļo valsti. Netālu no Skerijas, kurā latviešu bijis diezgan maz, atrodas Ruša – pilsētiņa, kurā gandrīz puse iedzīvotāju ir no Baltijas valstīm. Tur droši varot runāt latviski, krieviski vai lietuviski, citi sapratīšot.
Ar atbraucējiem no Latvijas vietējie cenšas iepazīties, bet par Latvijā notiekošo neviens īpaši neinteresējas, jo visi regulāri kontaktējas ar dzimtenē palikušajiem ģimenes locekļiem un ir informēti. Lielākā daļa reizi gadā vai reizi divos gados atbrauc uz Latviju. Kāds Agņa paziņa Īrijā iepazinies ar latviešu meiteni, atbraukuši uz dzimteni nosvinēt kāzas un pēc tam atkal devušies prom.
Īrus reizēm kaitinot, ka latviešu viņu zemē ir pārāk daudz. Tomēr vietējie darba devēji labprātāk pieņemot latviešus, kas ir paredzamāki un punktuālāki par citu Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem. «Latvietis uz darbu atnāk 15 minūtes agrāk un visu laiku neapmierināti pukst par pārējiem, kas ierodas 15 minūtes vēlāk,» smaidot stāsta A. Švarcbahs.
Restorānā kopā ar franču šefpavāru un vietējo īru puisi un bārmeni strādājusi menedžere Lelde un trauku mazgātājs Ainārs – abi no Latvijas.
Skaista zeme
Darbs sācies trijos pēcpusdienā, tāpēc bijusi iespēja iepazīt Īriju, kas esot ļoti skaista. Arī tagad Agnis mēdz apceļot Īriju. Laika ap-stākļi šajā zemē esot gandrīz tādi paši kā Latvijā, vienīgi caurmērā siltāks un biežāk lietains, turklāt situācija strauji mainoties.
Agnim dīvaini šķitis tas, ka ūdensvadi Īrijā daudzviet izbūvēti ārpus ēkām. Ziemā tie bieži aizsalstot un iedzīvotāji paliekot bez ūdens. Šādas situācijas vietējo domāšanu nemainot, caurules tā arī paliekot ārpusē.
Sāk ar hotdogiem
Īrijā nopelnītā nauda nebija noteicošā jauna uzņēmuma izveidē. «Pēc atgriešanās Latvijā vienu rītu pamodos un sapratu – kaut kas ir jādara, jāīsteno idejas,» atceras A. Švarcbahs.
Topošās kafejnīcas telpu iznomāja, bet bija nepieciešams remonts un trūcis pārliecības par tās izmantošanu. Tad radusies iespēja ēstuvi ierīkot ēkā pie Vecumnieku autoostas – sākuši tirgot kebabus un hotdogus. «Tas bija atspēriena punkts, iespēja ar sevi iepazīstināt Vecumnieku iedzīvotājus,» vērtē uzņēmējs. Nopirkuši iekārtas un pavasarī sākuši darbu kioskā pie autoostas. Kad rudenī pieprasījums apsīcis, ierīkota kafejnīca.
«Labi, ka cilvēki Vecumniekos ir saprātīgi, arī bērni izvēlas normālu ēdienu. Frikadeļu zupa mums ir vispieprasītākā, bērni ar to ir paēduši un neiztērē naudu dažādās «šņagās»,» stāsta A. Švarcbahs.
Kafejnīcā ir divi darbinieki – Agnis un Kristīne Rulle. «Tiekam galā. Viegli nav, bet varam pavilkt. Tieši tāpēc cenas ir tik zemas,» uzskata uzņēmējs.
Lielveikalos daudz bēgļu
Daudz ceļojušajam vīram ar darba pieredzi ārzemēs ir savs viedoklis par bēgļiem. Īrijā liela nozīme esot tam, vai cilvēks ir viens vai precējies. Aizpildot nodokļu anketu, jānorāda, vai ir otra pusīte, nav pat svarīgi, vai ir oficiāli precējušies. Pēc diviem darbā aizvadītiem gadiem var iegūt pabalstu, ja paliek bez darba. Tie, kam ir ģimenes, tas ir divreiz lielāks. Vienīgi jārēķinās, ka nodokļu inspektori var pārbaudīt, vai dzīvo kopā ar ģimeni vai viens.
Atšķirībā no viesstrādniekiem, kam jāstrādā vismaz divi gadi un jāpierāda noderīgums valstij, bēgļiem Īrijā ir milzīgs atbalsts, un tas pienākas uzreiz. Ja bēglis ir viens, viņam nodrošina dzīvokli, ja ar ģimeni – māju. «Dienas vidū lielveikali ir pilni ar bēgļiem, kas apmetušies uz dzīvi Īrijā. Viņiem pienākas dažādi pabalsti un nav obligāti jāstrādā,» stāsta stelpietis. Viņš atzīst, ka saprot situācijas, kad jābēg no kara šausmām, bet pašlaik lielākā daļa iebraucēju, viņaprāt, tomēr esot pabalstu meklētāji.
A. Švarcbaha vecākais dēls studē Vācijā, un viņš redz, ar kādām problēmām sastopas vācieši, uzņemot bēgļu straumes. Pašlaik Stelpē uzturas divas brīvprātīgās no Vācijas. Meitene no bijušās Austrumvācijas nav pārliecināta, ka bēgļi jāuzņem, otra brīvprātīgā no Rietumvācijas apgalvo, ka jāpalīdz visiem.
«Gjuneč» un «kefte»
No ārzemēm kopā ar stelpiešiem «atceļojusi» vēlēšanās iepazīstināt latviešus ar kaut ko jaunu. «Cenšos Vecumniekos ievazāt kaut ko no citu valstu virtuvēm. Gribu panākt, lai apmeklētāji pamēģina arī ko citu,» teic A. Švarcbahs. Kafejnīcas darbības sākumā neierastos piedāvājumus vietējie reti izvēlējušies. Pusotru gadu pieprasījuši vienīgi karbonādes un fileju. Saimnieks jokojis, ka jāpārsauc kafejnīca par «Karbonāde un fileja».
Šogad kopā ar brīvprātīgajiem bijuši Bulgārijā, un kafejnīcas piedāvājumā parādījušies ēdieni no šīs valsts. Piemēram, sautējums «gjuneč», grilētas kotletes ar specifiskām garšvielām jeb «kefte», grieķu ēdiens musaka, kas ir tradicionāls Balkānu un Vidusjūras valstīm un kuru gatavo cepeškrāsnī no baklažāniem, kartupeļiem un gaļas, pārlejot ar mērci. Lielākā problēma esot ar garšvielām – kad tās beidzas, atkal jāved no ārzemēm, jo mūspusē atrast tādas ir grūti. Tāpēc cenšoties no katras vietas kaut ko īpašu atvest uz mājām. Kafejnīcas apmeklētāji aizvien biežāk izvēloties jaunus ēdienus, bet bijis nepieciešams gads, lai pieradinātu pie kaut kā netradicionāla.
Uzņēmējs ir gandarīts, ka beidzot «strādā pats sev». «Pie mums var normāli dzīvot, ja strādā savā, nevis citu labā,» uzskata stelpietis.
«Daudzi no svešuma atgriežas. Jau pusotru gadu dzimtenē ir arī man pazīstams salacgrīvietis, kurš Īrijā nodzīvoja astoņus gadus. Darbs viņam bija, dzīve apmierināja, bet dzimtene vilināja atpakaļ,» sarunas noslēgumā teic Agnis Švarcbahs.
