KASPARS KAŅEPS dzīvo Bauskas novada Codē, strādā par bārmeni Rīgā. Pagājušo nedēļu viņš atceras, baudot atkalredzēšanās prieku ar klasesbiedriem un bijušajiem skolotājiem Codes pamatskolas 50 gadu jubilejā.
– Nebiju domājis, ka salidojums skolā, kuru absolvēju pirms deviņiem gadiem, izvērtīsies tik emocionāli skaists. Dažbrīd šķiet, ka nav bijis ne izlaidums, ne gadi pēc tam. Ir sajūta, it kā es pats vēl tagad te mācos. Nekas būtiski pa šo laiku nav mainījies – telpas sapostas, viss skaists, arī skolotāji šķiet tādi paši. Interesanti bija sagatavots jubilejas vakara scenārijs.
Diemžēl ir klasesbiedri, kuri pa šiem deviņiem gadiem tā arī nav satikti. Par dažiem zinu, ka viņi nevar ierasties, jo vairs nedzīvo Latvijā. Es pats pirms pāris gadiem biju aizlidojis uz Ameriku. Pusgadu tur nodzīvoju un atgriezos. Tagad esmu te, vislabākajā zemē Latvijā, un domu par prombraukšanu man vairs nav.
Pēc darba atgriežoties Codē, divus vakarus nedēļā apmeklēju florbola treniņus. Tā ir gan sportošana, gan satikšanās ar draugiem. Kopš skolas gadiem turpinu dejot tautiskās dejas. Mēģinājumā un koncertā sestdien kopā bijām dažādu paaudžu dejotāji. Prieks, ka sparīgi bija arī vecāki ļaudis. Bez dejošanas savu ikdienu nevaru iedomāties.
Politiskajiem notikumiem sekoju līdzi minimāli, taču par būtiskajām aktualitātēm esmu informēts. Tagad visiem galvenās runas ir tikai par bēgļiem. Man šī ideja nepatīk. Man pat nav īpaša skaidrojuma, es vienkārši negribu šos cilvēkus Latvijā.
Darba dēļ nav sanācis pa pilnam izbaudīt rudens krāšņumu, taču joprojām patīkami jūtos, ka nav lietus, vējš, slapjdraņķis. Saprotu, ka šāds rudens nevar vilkties bezgalīgi, tādēļ esmu nolēmis to kaut nedaudz izbaudīt. Mana šīs nedēļas devīze varētu būt – baudīt jaunību un skaisto rudeni!
