Uzvirmojušās kaislības ap Agneses Krivades dzejoli «Svētīgi» atsauca atmiņā dienesta gadus Aizbaikālā, sakarnieku pulkā, nelielā pilsētiņā pie Ķīnas robežas.
Pirmie seši mēneši pagāja intensīvās mācībās ar telegrāfa aparātiem, bet pēc tam trīs maiņās sākām dežurēt armijas štābā, un tad arī notika dažādi sīki disciplīnas pārkāpumi. Kāds nebija aizpogājis podziņu, cits slikti nospodrinājis zābakus vai nebija pasveicinājis virsnieku, vēl kāds nokavēja pārbaudi. Atceros, bija skaists, saulains svētdienas rīts. Pēc brokastīm pie ēdnīcas mūs sagaidīja rotas komandieris. Viņš izveda rotu no pilsētiņas tālu pie sopkām un izkārtoja to puslokā. Tad pavēlēja zaldātam, kurš bija nogrēkojies, nostāties rotas priekšā un sāka lamāties.
Tie nebija steigā izteikti vārdi, kādus dažreiz var dzirdēt nomaļās dzertuvēs. Tā bija izcili virtuoza vārdu kombinācija teikumā, un tur nebija ne ko pielikt, ne atņemt. Dažus «trīsstāvīgos» lamuvārdus mēs zinājām, bet bija tādi, kurus neviens nekad nebija dzirdējis. Mēs bijām pārsteigti un apmulsuši. Viņš lamāja ne tikai to vienu zaldātiņu, bet mūs visus.
Atgriezušies kazarmās, mēs vēl pārrunājām notikušo un varējām tikai nojaust, cik ārkārtīgi grūtu un bīstamu kara ceļu viņš nostaigājis, uzdienējot no zaldāta līdz majoram.
Gada beigās mūsu izgājieni ārpus pilsētiņas kļuva arvien retāki. Vai mēs sākām lietot majora izteicienus? Nē. Vai mēs kļuvām sliktāki? Protams, nē. Neviens jau negribēja stāvēt rotas priekšā, un trešajā dienesta gadā mūsu rota bija vislabākā sakarnieku pulkā.
Necenzētie krievu lamuvārdi esot seni buramvārdi, kas lietoti dažādos pagānu rituālos, arī saulgriežu svētkos, un tie attēlojot zemes un debesu mijiedarbību.
Interesanti, kā Saeimas deputāti noteiks robežu, kur beidzas tikumība un sākas netikumība, ja gribēs pieņemt tikumības likumu. Kāds deputāts teica, ka uz «doto brīdi» tikšot dibināta parlamentārās izmeklēšanas komisija, kas samilzušo problēmu izvērtēšot. Varbūt veidos jaunu institūciju – cenzūru. Ne velti dižais Einšteins ir sacījis, ka mūžīgs ir Visums un cilvēku muļķība. Ja runājam par tādiem bezgalīgiem lielumiem kā mūžība un Visums, tad mēs esam šeit atnākuši uz īsu mirkli, lai izdzīvotu cilvēka visu emociju spektru – prieku, bēdas un sāpes, panākumus un zaudējumus, naidu un mīlestību – un aizejot varētu sacīt: esam kļuvuši labāki.
