Mīlestība, kas man dota – tāds bija Bauskas pilsētas 2. vidusskolas latviešu valodas un literatūras metodiskās komisijas rīkotā Mātes dienai veltītā domrakstu konkursa moto.
Mīlestība, kas man dota – tāds bija Bauskas pilsētas 2. vidusskolas latviešu valodas un literatūras metodiskās komisijas rīkotā Mātes dienai veltītā domrakstu konkursa moto. Radošo darbu konkursā piedalījās visi 4. – 9. klašu latviešu plūsmas skolēni, izsakot spriedumus par sava tuvākā cilvēka lomu audzināšanā. Tās bija pārdomu pilnas mīlestības vēstules, kurās skanēja pateicība. Bet kāpēc tā ir, ka savu mīlestību skaļi izteikt ir visgrūtāk?
No katras klases tika noteikti labākie rakstītāji. Šie domraksti man – skolotājai – bija vismīļākie, jo tajos pausta patiesība, lai arī dažkārt skarba. Ar bērnu atļauju citēšu dažas sirdsdomas par saviem tuvajiem.
– “Mātes mīlestība ir cieša un piesātināta. Viņa mani atbalsta grūtos brīžos un sāpju dienās. Mani audzinot, viņa ir mainījusies uz labo pusi, ieguvusi jaunas īpašības – rūpīgumu, cēlsirdību, neaizvainojamību.” E. Jabločkins
– “Tētis vienmēr man palīdz ar padomiem. Es nevaru vien sagaidīt, kad viņš atbrauks un mani samīļos.” E. Zaharčenoka
– “Diena var būt lietaina vai apmākusies, bet, ja blakus ir māmiņa, tā vairs neliekas ne skumja, ne lietaina.” K. Jansone
– “Mana māmuliņa ir pats maigākais zieds.” A. Poļakova
– “Mani tētis mācīja cienīt visus – labus un sliktus cilvēkus. Man tētis ir labākais pasaulē.”
M. Dubrovs
– “Es staroju mīlestības klēpī, kas aptver spožā, gaišā bezgalībā.” K. Putinceva
– “Es domāju, ka savstarpēja uzticība, ko devusi mana vecākā māsa Sanita, gan rūpēdamās par mani bērnībā, gan no attāluma, pierāda, ka viņa sniedz vislielāko mīlestību.” I. Hagure
– “To, kas manai omītei trūka bērnībā, mums viņa grib dot divkārtīgi.” Z. Andrišūna
– “Viņai ir laba sirds, gluži kā maza skudriņa vienmēr čabinās, grabinās, steidzas un cenšas visu panākt. Šī mīļā cilvēka vārds ir Tamāra. Man vislabāk patīk svētki, kuros mēs sasēžamies kopā pie viena galda un viņa mums pasaka, ka viņa mūs mīl.” A. Hagure
– “Mammas tuvumā es jūtos droši. Es zinu, ka viņa mani pasargās un vienmēr mīlēs.”
S. Janušauska
– “Tēvs man uzticas. Viņš ir gādīgs pret katru ģimenes locekli.” A. Kotenkovs
– “Ir gadījumi, kad liekas – mamma sēž uz pleca un iečukst man ausī: “Nepadodies!” Tad šie vārdi nokļūst man ausī vienas sekundes tūkstošdaļā un mana uztvere pret visu pārējo automātiski mainās.” A. Ladigs
– “Mani un mammu saista īpaša saikne, bet tētis ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņi man ir kā mīlestības dāvana, ko es saņēmu no debesīm.”
L. Ceplīte
– “Jauki ir apzināties, ka tava māmiņa, kas visu mūžu audzinājusi, ir jauks cilvēks, kurš ir gatavs kļūt par labāko draugu.”
N. Jegopa
– “Mammas balss kā maiga, balta dūja apsēžas man uz pleca un dūdo ausī patīkamus un nomierinošus vārdus. Mana mamma ir nenovērtējams cilvēks.”
L. Bite
– “Es piedzimu kā mīlestības zieds savai māmiņai un tētim, ilgi gaidīta un lolota. Savu agrīno bērnību daudz neatceros, vienīgi omītes un māmiņas šūpļa dziesmas.”
L. Ludrika
