Tā gadās. Vārdu un gultu sajukums.
Gadu gājumā ar Rutu esam ne vienu pudu sāls vien apēdušas. Taču liktenis vēlējis viņai mūža nogali pavadīt veco ļaužu pansionātā. Tur nokļūst vientuļnieki, kas palikuši bez apgādnieka. Ir arī tuvinieku nogādāti, ja pašiem dažādu iemeslu dēļ nav iespējams sirmgalvi aprūpēt. Ruta ir no pirmās grupas – vientuļniece.
Kā zināms, visaizņemtākie ir senioru kārtā nonākušie. Tāpēc apciemot Rutu man neizdodas tik bieži, cik gribētos pašai, jo vairāk – Rutai. Padzirdējusi, ka viņa ļoti mainījusies – kļuvusi galīgi nevarīga un arī draugus vairs īsti nepazīstot, gāju raudzīt, kas noticis.
Zinādama, kurā istabas stūrītī atrodas Rutas gulta, droši eju pie viņas, kā ierasts, un modinu uz sāniem gulošo pēcpusdienas snaudā «sevī iegājušo» draudzeni. Reizē esmu arī neizpratnē – kāpēc Ruta tik ļoti pārmainījusies – seja kļuvusi šaurāka, krunciņas gan tās pašas, acis puspievērtas, mati, kā parasti, īsi, bet nez’ kāpēc tapuši tumšāki. Uzrunāju gulošo:
«Labdien, Ruta! Esmu Diāna, vai pazīsti mani?»
Ruta samirkšķina acis un klusā balsī atbild: «Nē, nepazīstu vis!»
Domāju, redz, taisnība vien būs, kas par Rutu padzirdēts, bet neatlaižos: «Varbūt atceries Itu, nesen pie tevis bijusi ciemos!»
«Nepazīstu tādu.»
«Bet Martu, tavu bijušo kolēģi, taču atminies?»
Atbilde jau nepacietīgākā tonī: «Nevienu nezinu, un viss!»
Kļūstu aizvien bezpalīdzīgāka – kā gan es varētu pamodināt citkārt tik atminīgo draudzeni?»
Meklēju citu pieeju: «Tu taču esi Ruta!»
«Jā, mani sauc Ruta.»
Apjūku pavisam. Ko darīt? Pagriežos promiešanai, kad ieraugu gulētājas kailās kājas, izliktas no segas apkšas, un no acīm nokrīt tāda kā migla, kad cilvēks attopas pēc apmaldīšanās mežā – nu tā taču nav mana Ruta!
Ienākusī aprūpētāja kliedē un reizē apstiprina manas šaubas: «Tā sagadījies, ka jūsu paziņas stūrītī novietotā arī ir Ruta, jūsējā, lūk, tur, pie durvīm.»
Paliek jautājums: ar kuru Rutu bija mēģinājusi sarunāties viņas jaunības draudzene Ita!…
Protams, mana Ruta savos 90 un vairāk gados necik moža gan nav, bet visi manis piesauktie cilvēki un kopā piedzīvotais viņas atmiņās ir kā spēka eliksīrs garajās bezmiega stundās, kad bijušais prātā nāk un neatstājas…
