45 gadu jubileju valsts proklamēšanas dienā nosvin bārbelietis Andris Ķēniņš.
Zemnieku saimniecības īpašnieks Andris Ķēniņš jau kopš bērnu dienām ir audzināts strādāt, mīlēt ģimeni un dzimteni Latviju.
«Es esmu patriots»
Bārbelietim piedzimstot tik nozīmīgā datumā, vecvecmamma nopriecājusies, ka būs nākamais valstsvīrs. Viņas sacītais daļēji piepildījies – Andris kļuva par Bārbeles pagasta deputātu. Cieņu un mīlestību pret dzimteni ieaudzinājuši vecāki. «Tolaik par šo datumu neviens skaļi nerunāja. Laikam ejot, viss mainījās. Klasesbiedra vecmāmiņas sarkanbaltsarkano karogu pirmo reizi izkārām Skaistkalnes vidusskolas žetonu vakarā 1988. gadā, kad tas vēl nebija atļauts. Dziedājām Latvijas himnu. Tobrīd jutos ļoti saviļņots. Jā! Es esmu patriots ar Latviju sirdī!» noteic Andris. Viņam un dēlam Krišjānim pie krūts piesprausta sarkanbaltsarkanā lentīte.
Jubilārs savu un valsts jubileju svinējis dažādi. Daudzus gadus plecu pie pleca ar savu brāli Kasparu soļojis svētku militārajā parādē 11. novembra krastmalā. Andrim skaitlis 18 šogad ir īpašs – viņš jau 18 gadus ir zemessargs. Gaviļnieks dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā «Bārbele», ne viena vien valsts svētku un paša dzimšanas diena aizritējusi koncertos, slapju muguru lēkājot pa deju grīdu.
Bārbelietis atceras pirmo «akciju» vidusskolas laikā, kad pauda savu viedokli. «Astoņdesmito gadu beigās kopā ar brālēnu Gintu gribējām uz autobusu sēdekļiem salikt uzlīmes ar Latvijas valsts karogu. Neatceros, vai kaut vienu uzlīmējām, bet izjūtas, tikai plānojot vien, bija neaprakstāmas.»
Lai tiktu līdzi – jāskrien
Gaviļnieks Bārbeles pagasta «Cedelmaņos» dzīvo kopš 1. klases. Pārcēlusies no Vecsaules pagasta «Batariem», Ķēniņu ģimene sāka zemnieku gaitas. «Strādājām visi kopš mazotnes. Tolaik laukos darbs bija pašsaprotama lieta. Darāmā bija ļoti daudz – vasarās ravējām burkānus, sīpolus un bietes, palīdzējām vecākiem buļļu fermā. Tagad laukos cilvēki brīnās un plāta rokas – nav, ko darīt!» spriež An-dris.
Viņš uzaudzis kopā ar vecāko māsu Jolantu un brāli Kasparu. «Esmu jaunākais. Mēs bērnībā vairāk dzīvojāmies pa mežu – cēlām štābiņus, gājām pārgājienos. Daudz skrēju, lai tiktu brālim un māsai līdzi, tāpēc arī skolā biju brašs skrējējs,» atminas jubilārs, «pirmajā vidusskolas gadā rudens krosā «ieliku kloķi» vecāko klašu skolēniem. Uzreiz kļuvu par savējo.» Puisim paticis viss, kur jākustas un jāsporto, īpaši – tūrisma pulciņš.
Tolaik bērniem ļoti mīļa bija kara filma «Četri tankisti un suns». Pirms devies armijā, visi smējušies, ka nu Andris kļūs par tankistu, un tā arī notika. «Tiku dienēt Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Bijām trīs, ceturtajam tankistam un sunim tur nebija vietas,» smaidot noteic Andris. Dienestā pieredzēta Berlīnes mūra krišana un Vācijas apvienošanās.
Paliek stiprākie
Latvijā Andris atgriezās 1991. gada rudenī, kad valsts jau bija atguvusi brīvību. Iestājās robežsardzē, taču vēlāk pārņēma vecāku saimniecību un to paplašināja. Tēva Imanta un mammas Anitas izveidotajā saimniecībā «Cedelmaņi» patlaban ir 15 slaucamas govis, sēj graudus, apsaimnieko mežus.
«Pietiktu ar desmit govīm, ja vien cena būtu vismaz 25 centi par litru. Tagad cenas ir par pusi zemākas. Ir grūti, bet cīnāmies. Ir bijušas visādas domas, arī uz ārzemēm peļņā doties, cik var sisties?! Tomēr nē, mana vieta ir Latvijā. Aizbraukt un pamest visu ir viegli. Paliek un cīnās tikai stiprākie,» noteic saimnieks.
Viņš slavē savu māsu Jolantu, kura ne reizi nav atteikusi palīdzību. «Bez māsas es ne dejot tiktu, ne parādē soļotu. Viņa allaž mani ir atbalstījusi,» gaviļnieks uzslavē vecāko māsu.
Pāris dejā un ikdienā
Jubilārs ir laimīgi precējies, dzīvesbiedreni Lailu iepazinis deju kolektīvā. «Es dejoju jau 20 gadus. Ar Lailu iepazinos pirms 12 gadiem. Mēs esam pāris kā dejā, tā ikdienā,» teic Andris. Abiem ir divas meitas – Līva Lība un Katrīna, kā arī jaunākais dēls Krišjānis. Kopā ar deju kolektīvu bijuši ārzemēs – Slovākijā, Slovēnijā, Itālijā un Horvātijā. Bārbelietis piedalījies piecos Dziesmu un deju svētkos. Emocionālākie iespaidi palikuši atmiņā no koncerta «Rīgai 800».
«Kolektīvs ir fantastisks, tik es jaunāks nepalieku, bet citi gan! Esmu «senākais» starp dejotājiem, gluži kā pēdējais indiānis starp jaunajiem censoņiem,» smej Andris.
Bārbelietis savu jubileju parasti svin ģimenes lokā. Otrdien viņš dejoja svētku koncertā Bārbelē, bet trešdien uzņēma ciemiņus savās mājās. «Dodamies ar ģimeni nedēļas nogalē pavakariņot, bet šoreiz būs tālāks brauciens. Nereti par godu Latvijas un manai jubilejai paši rīkojam salūtu vai apmeklējam to Rīgā,» saka jubilārs.
