Izskanējušas brīvības dziesminieka Eduarda Rozenštrauha piemiņas koncerta melodijas. Aizplīvojis «Zilais lakatiņš» Mēmeles līčos, nosirmojusi jūra, nez pa kuru laiku, arī mēs ne viens vien, un vecās likteņdzirnas turpina mūžu malt. Šīs un citas dziesmas skanēja Rozenštrauha sniegumā pirms 30 gadiem Rundāles pils pagalmā, kur ļaužu tūkstoši ar sajūsmu un asarām acīs tvēra okupācijas varas daudzu gadu desmitus aizliegtas, bet tautas atmiņā un sirds dziļumos saglabātas dziesmas.
Nacionālās apziņas atdzīvināšana
Atskatoties uz 1988. gada jūlija dienu ar vidējās un jaunās paaudzes acīm, daudzi varētu būt neizpratnē: kas tur tāds saistošs – pavecs sirms vīrs ar akordeonu uz krūtīm dzied parastas, sentimentālas dziesmiņas, piesaistot sajūsmas pārņemtus ļaužu pulkus, viņu apber ar ziediem un ovācijām. Jā, tā bija, un es to visu redzēju un dzirdēju. Tas bija tautas solis uz brīvību, tā bija atmoda un nacionālās apziņas atdzīvināšana, ilgas pēc savas 1918. gadā dibinātās, izkarotās valsts.
Rozenštrauhs, atgriezies Rīgā, ziedu klēpi nolika pie Brīvības pieminekļa. Tur viņu aizturēja okupācijas civilvaras struktūra – milicija, iebīdīja busiņā un aizveda uz iecirkni uz pārrunām. Pie nepareizā pieminekļa ziedi likti. Vajadzējis nedaudz tālāk, kur uz postamenta paceltu roku stāvēja biedrs Ļeņins, akmenī kalts.
Rīga jau bija sākusi viļņoties. Pirms gada bija helsinkiešu gājiens. Ielās dziedāja – pa kuru laiku nosirmoja jūra, pa kuru laiku pārkrievoja mūs. Pat pēc valstiskuma atjaunošanas 1991. gadā par iekrievošanu liecina kaut vai referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu, jo daļa tautas tā iemīlējusi un pieradusi pie okupētājvalsts valodas, ka bez tās nekādi. Paldies Dievam – nesanāca.
Varonība – roku rokā ar nodevību
Var droši teikt, ka Rozenštrauha dziesmotā jūlija diena Rundālē bija plats solis virzienā uz Baltijas ceļu 1989. gada 23. augustā. Atceros to dienu. Pa ceļam uz iedomāto ielu Bauskas pievārtē uzrunāju man pazīstamu kvasa tirgotāju, aicinot piebiedroties. Viņas atbilde kategoriska un brīdinoša: «Es jau neesmu dulla, skrieniet, skrieniet, gan jūs kājām uz Sibīriju aizdzīs!» Atlika secināt, ka kundzei kā
1941. gada komjaunietei bija stipra komunistu varas ideoloģiskā bagāža.
Uz Ceraukstes pusi devās autobusi un vaļējas kravas mašīnas ar liepājniekiem. Cilvēki smaidoši, māj ar rokām. Saviļņojums liels. Vakarā mītiņš pie Bauskas rajona padomes ēkas. Runasvīri divi – Ivars Godmanis, kas kļūs par pirmo premjeru, un Imants Daudišs – pirmais vēstnieks Maskavā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Abi komunistu okupācijas varas nomenklatūras produkti. I. Daudišu vēlāk nomaina Jānis Peters, kas Atmodas sākumā kā viens no Tautas frontes līderiem bailīgi sludināja tēzi: brīva Latvija brīvā Krievijā. Arī tā pieradis pie okupācijas varas padomju veidojuma, ka pēc tautas lolojuma – neatkarīgas Latvijas valsts – neilgojās. Tādi bija daži Tautas frontes un Baltijas ceļa režisori atšķirībā no Daiņa Īvāna, Sandras Kalnietes, mīklaini bojā gājušās patriotes, dedzīgas cīnītājas par Latvijas neatkarību Itas Kozakēvičas. Bija zināmie un nezināmie varoņi, zināmie un nezināmie nodevības gūstā sapītie. Varonība gāja roku rokā ar nodevību. Kā bija vairāk, vai maz vēsture spēs vai gribēs to izvērtēt?
