Pavisam nesen izdevniecība «Pētergailis» laidusi klajā simtgadnieka Voldemāra Zariņa dzejas izlasi «Jāizdomā brīvība», kuras izdošanu sekmējis dzejnieka likteņbiedrs Bruno Javoiša, sakārtojusi rakstniece Nora Ikstena. Kaut gan dzejoļi rakstīti pirms pusgadsimta un agrāk, galvenokārt nebrīvē padomju Gulaga nometnēs, tie pārsteidz ar domas asumu un aktualitāti arī šodien: «Ir jāredz tā ēnu spēle/ un paslēptie diegi jāsatausta,/ lai zinātu, kas tās lelles rausta.»
Dzejnieks Guntars Godiņš V. Zariņu nodēvējis par latviešu lēģeru dzejas klasiķi. Ieslodzījumā viņa domas un atzinumu par sarakstīto ar bijību gaidījis arī nebrīvē turētais dzejnieks Knuts Skujenieks.
Latvijai sāpīgu vēstures notikumu atceres un vidusskolu un pamatskolu izlaidumu nedēļā no manis neatstājas kāda četrrinde no V. Zariņa dzejoļa ar īsu un kodolīgu mantkāres un varas alku pārņemtās sabiedrības virzības raksturojumu: «Ir Dullais Dauka tiešām dulls –/ ko dzenas uz debess malu!/ Tepat krastā, ja vien grib,/ var dabūt galu.»
Vēlējums absolventiem, sava ceļa meklētājiem šajā pretrunu šķeltajā un bezideālu pasaulē, kuru nereti komandē nosacītais īkšķis – par vai pret: lauzties dziļāk, lai izzinātu saknes, kāpt augstāk, lai apjaustu tāli, un, ja kāds jūs sauks par Dullo Dauku, zināt – esat uz pareizā ceļa.
