Skaistā, garā vasara turpinās septembrī, un sākas Dzejas dienu, literatūras un grāmatu svētku laiks.
Kad sāku iet pirmajā klasē, Latvijā tika sarīkota pirmā Dzejas diena – 1965. gada 11. septembrī Rīgā, Komunāru parkā, pašreizējā Esplanādē, tādējādi atzīmējot dzejnieka Raiņa 100. dzimšanas dienu. Kopš tās reizes katru septembri gan Rīgā, gan Latvijas mazpilsētās un laukos notiek Dzejas dienu pasākumi. Kad mācījos vidusskolā, mums ar klasesbiedriem viens no lielākajiem «tusiņiem» bija 11. septembrī braukt uz Rīgu pie Raiņa pieminekļa klausīties dzejnieku lasīto dzeju «dzīvajā».
Daudziem tas raisījis izbrīnu, bet pati nekad neesmu rakstījusi dzeju, lasījusi un klausījusies gan bez gala. Es vispār cenšos nedarīt to, ko citi izdara talantīgāk par mani. Padomju gados dzeja bija kā izdzīvošanas eliksīrs. Sirdij, dvēselei un izklaidei daudz nekā cita nebija. Turklāt stāsti, apraksti, romāni un dzejoļi ļāva pārcelties citā realitātē – pabūt tur, kur ir brīvāka un demokrātiskāka pasaule, pārcelties tur, kur tagad dažās stundās var bez klapatām nokļūt ar auto vai lidmašīnu. Tādēļ šis lielais motīvs lasīt grāmatas tagad it kā zudis.
Tomēr cauri jebkādiem laikiem ir un būs arī kāds cits dzinulis lasīt dzeju. Tas pats Rainis to pateicis tik labi, ka labāk nav iespējams: «Kādēļ nāk pie dzejnieka? Kā savas viņš izsaka tās slepenās smalkās jūtas, kuras ļaudis kaunas atklāt viens otram un arī sev. Dzejnieks viņām dod attaisnojumu: ir tomēr dzīvē daiļš un labs!»
Bauskas novada literātu apvienība 14. septembrī Kultūras centrā svinēs 50 gadu jubileju. Dibināta 1963. gadā, vēl pirms Dzejas dienu tradīcijas sākšanās, toreizējā laikraksta «Komunisma Ceļš» redakcijā. Daudzu aizsācēju vairs nav mūsu vidū, arī pirmais vadītājs Reinis Ādmīdiņš tai saulē. Tomēr dzejnieku joprojām netrūkst. Pēc daiļā un labā ilgojamies, tālab arī dzejas lasītāju pietiek.
