Mūsu upes izžūst.
Mūsu vīri gļēvi.
Sarkstiet, mūsu mazi dēli,
Senis nesarkst tēvi.
/Vizma Belševica/
Laika gaitā «Latvijas Pasts» izdevis daudzas pastmarkas, veltītas visam kam, t. sk. valsts simtgades sakarā Latvijas himnas autoram Baumaņu Kārlim un Latvijas valsts karoga dizaina izstrādātājam māksliniekam Ansim Cīrulim. Uz internetā uzdoto jautājumu par Kārļa Ulmaņa piemiņai veltītu Latvijas simtgades pastmarku skan atbilde: «Trūkst…»
Vai nešķiet, ka tā ir nejaušība? Akadēmiķis Jānis Stradiņš 1997. gadā, Kārļa Ulmaņa atceres 120. gadadienā, savā uzrunā uzsvēra: «Šodien šajā zālē un šajā reizē ir skaidri un nepārprotami jāpasaka: Kārlis Ulmanis pieder Latvijai, pieder visai latviešu tautai un pieder mūžībai. Kamēr vien pastāvēs jēdziens «Latvija», dzīvos arī šis vārds.»
Taču ne tā, kā pēc klusēšanas sabiedriskajā un informatīvajā vidē var spriest, domā mūsdienu Latvijas tauta, arī «Latvijas Pasts». Šķiet, Kārlis Ulmanis viņiem ir kā karsts kartupelis – ne norīt, ne izspļaut. Līdzīgi kā ar vārdiem «tēvzeme», «latviešu tauta», «patriotisms», «nacionālā pašapziņa». Sak, ja par mirušo neko labu nevari pateikt, labāk paklusēt.
Par šo tēmu runā «aizmirstamo» notikumu liecinieks, bijušais Kārļa Ulmaņa valdības Sabiedriskās kultūras departamenta direktors Jānis Labsvīrs: «Protams, dzīvojot brīvībā, katrs var izteikt vārdos un rakstos savus uzskatus, bet kritika jāpamato ar objektīvi izvēlētiem faktiem. Prezidents Ulmanis savu dzīvi piepildīja, sekojot Kronvalda vārdiem: «Mans augstākais prieks, manas lielākās bēdas stāv latviešu tautas laimē un nelaimē.» Viņam nebija savas personiskās dzīves, jo visu atdeva darbam tautas labā. Ulmanim bija iespēja atstāt Latviju, pirms to okupēja. Viņš to nedarīja, noraidot vairāku valdības locekļu ierosinājumu to darīt. Raksturīga ir prezidenta atbilde: «Es to nedarīšu. Es nedošu nevienam iemeslu teikt, ka Ulmanis bijis ar latviešu tautu tās laimīgās dienās, bet pametis to visgrūtākā likteņa stundā.» Viņš vienmēr cerēja, ka varbūt vēl ar savu palikšanu var pakalpot latviešu tautas nākotnei: «Vai es daru pareizi vai nepareizi, par to spriedīs vēsture.» Pēc brīža prezidents piebilda: «Tā Latvija, kurai mēs kalpojām, vairs neatgriezīsies, bet tai, kura nāks pēc visām ciešanām, es vairs nebūšu vajadzīgs.»
(J. Labsvīrs «Klausīsimies vēstures soļos», atmiņas un pārdomas, 3. daļa, 124. lpp., 2002. gads).
Tālredzīgi teikts. To apliecina latviešu tauta šodien. To apliecina arī «Latvijas Pasts», «aizmirsdams» ar Latvijas simtgadei veltītu pastmarku pieminēt 18. novembra Latvijas dibinātāju un izcīnītāju Kārli Ulmani. Kauns!
