Vai dzeja un cita literatūra tiek pietiekami lasīta? Kā tai piesaistīt jauniešus?
Nelasīšana ir mīts
SANDRA CĪRULE, Mežotnes pagasta Strēlnieku bibliotēkas vadītāja, dzejniece, filoloģijas doktore:
Tā ir sanācis, ka es dzīvoju saistīti ar literatūru, jo es rakstu, lasu, strādāju bibliotēkā jau 30 gadus un esmu strādājusi arī 21 gadu par literatūras skolotāju.
No šāda skatpunkta varu teikt divas lietas. Jā, es uzskatu, ka dzeju un citu literatūru lasa pietiekami, jo tas, ka cilvēki vairs nelasa, ir mīts, ko izplata tie, kuri patiešām nelasa. Rakstnieki raksta, grāmatnieki izdod, grāmatu veikali tirgo, bibliotēkas piedāvā, turklāt par kaislību uz lasīšanu liecina daudzie lasītāju interešu klubi sociālajos tīklos. Tur pārsvarā darbojas tieši jaunieši, kas spēj spriest par literatūru visai dziļi un kompetenti.
Otra lieta: lai bērniem un jauniešiem iemācītu literatūras lasīšanu kā iekšēju kultūru, vairs neder vecās literatūras mācīšanas metodes skolās. Tur ir vajadzīgi jūtīgi, uzmanīgi un zinoši pedagogi, jo literatūra ir uz robežas ar prāta intimitāti. Spēt baudīt rakstīto vār-du – tā ir vairāk meditācija nekā sacensības.
Attīsta fantāziju
SARMĪTE VĒVERE, Vecumnieku vidusskolas bibliotekāre:
Dzejas pamatuzdevums, manuprāt, ir dvēseles bagātināšana. Taču katrā vecuma posmā cilvēkam dzeja dāvā citādākas emocijas. Pieaugušie parasti to lasa īpašā gara noskaņā, lai gūtu emocionālu pacēlumu. Nereti cilvēki gados caur dzeju atceras īpašus brīžus.
Arī bērnus un jauniešus ir būtiski radināt pie dzejas. Tā attīsta fantāziju, vārdu krājumu un mīlestību pret literatūras nozari.
Veidojot Dzejas dienu pasākumus, esmu sapratusi – katram indivīdam nepieciešama sava pieeja, lai saprastu dzeju, taču skolas vidē visvieglāk to grupēt pēc vecuma.
Kopā ar 5. – 7. klases skolēniem uzvedam dzeju uz skatuves kā teātri. 8. – 9. klases audzēkņi šogad iejutīsies dzejnieka ādā, lasot, stāstot, repojot dzeju brīvā formā, ikdienas vidē stāvot uz trepēm šaurā lokā, bez auditorijas. Savukārt vidusskolēni katru gadu iepazīst mūsu pašu novada dzejniekus.
Citas prioritātes
MĀRIS PONOMARJOVS, students no Bauskas:
Cilvēki kopumā nepietiekami lasa grāmatas, protams, ir izņēmumi. It kā laika trūkuma, bet laikam tomēr arī ikdienas rutīnas un mainīto prioritāšu dēļ. Sabiedrība biežāk izvēlas pavadīt laiku pie datora, pastaigājoties vai kā citādi.
Pats sevi varu nosaukt par periodisku lasītāju. Skolas laikā nācās lasīt obligāto literatūru un kaut ko papildus īsti nesanāca palasīt. Atminos, ka reiz izlasīju visu eposu «Lāčplēsis», kaut tas nebija obligāti jādara. Gluži vienkārši grāmata ieinteresēja. Tā līdzīgi es izvēlos visu lasāmvielu. Ja man interesē, tad varu neatraudamies uz vairākām stundām iegrimt grāmatas tekstā.
Pabeidzot skolu, šo to esmu arī palasījis. Pēdējā grāmata, ko lasīju pirms vasaras, bija Džozefa Mērfija «Tavs domu spēks». Gūtās atziņas man palīdzēja rast ilgi meklētas atbildes uz dažādiem jautājumiem. Tādas psiholoģiskas grāmatas man šķiet saistošas. Bet jāatzīst, ka tagad ar darbu, skolu un treniņiem īsti nav laika lasīt.
Taču dzeju es labprātīgi vispār nelasu. Viena no retajām saskarsmēm ar to man bija augstskolā, kad nācās atrast kādu dzejoli Ziemassvētku pasākumam, ko palīdzēju organizēt. Skolā dzejoļus lasīju tikai no literatūras mācību grāmatas.
