Sirsnīgos un svinīgos radu un draugu saietos, vai tās būtu kristības, jubilejas vai bēres, nereti rodas negaidīti pavērsieni, kas pēcāk – smieklīgi vai dīvaini – liek paturēt atmiņā tieši šos notikumus.
Svētā šķava
Bijusī klasesbiedrene drīz pēc juku laikiem, kuri ļāva atkal iet baznīcā, uzaicināja Ingu būt par krustmāti viņas pirmdzimtajam. Pati gatavodamās iebraukt ģimenes ostā, dāma pierunāja topošo vīru Aldi iziet nopietnas iesvētes mācības tuvējā draudzē, kuru ganīja tēvišķi vēlīgs mācītājs.
Kad kristību dalībnieki noteiktajā dienā un stundā satikās ar svēto tēvu dievnamā pie altāra, Inga nelaimīgā kārtā bija pirmsiesnu stadijā, deguns nepatīkami kniesa. Viņa tomēr cerēja laimīgi tikt cauri ceremonijai un braši turēja rokās pādīti. Taču tieši svarīgākajā brīdī, kad mācītājs svētījot aplaistīja bērna galviņu ar ūdeni, krustmātei uzbruka milzu šķava, līdz ar troksni no nāss izšāvās iezaļš puņķis un palika karājamies līdz lūpai…
Atrisinājumu baznīcēni teju nepamanīja – laipni pasmaidījis, dvēseļu gans ar balto drāniņu, ko vispirms pārlaida bērna galviņai, veikli noslaucīja arī Ingas puņķi. Tikai krusttēvs kratījās aizturētos smieklos līdz pat tēvreizes beigām.
Tortes apšprice
Krustbērna otrajā dzimšanas dienā Inga apņēmās sagādāt simbolisko torti ar divām svecēm. Jaunums veikalos bija bērnu mānāmās svecītes, kuras pēc nopūšanas iedegas atkal un atkal, un krustmāte nolēma iepriecināt mazo ar šo atrakciju.
Iedegušas sveces, Inga ar jubilāra māmiņu nesa krāšņo gardumu svinību istabā, kur bija atstāts vien neliels apgaismojums. Gaviļnieks bija sajūsmā, radi sanāca apkārt, lai noskatītos aizraujošo procedūru. Pirmais pūtiens bija varens, sveces nodzisa, bet bērnelis iespiedzās pārsteigumā, kad tās atkal uzliesmoja. Otrais pūtiens, trešais, un pēkšņi Inga pret sānu lampas gaismu pamanīja – līdz ar brašo izelpu no krustbērna mutes izšaujas kūlītis siekalu pilienu, pārklājot viņas ceptās kūkas virsmu. Jā, tā patiesi izskatījās garda, taču, kad sveces beidzot bija pieveiktas, no tortes gabala atteicās arī krusttēvs, klusi pačukstot sievai ausī – labprātāk neēdot svešu DNS…
Līksmā piemiņā
Nesen Ingai un Aldim nācās piedalīties bēdīgā notikumā – par pirmā 45+ gadu infarktu viļņa upuri darba skrējiena vidū krita Jānis, labākais draugs kopš studiju laikiem. Jaunības kompānija, nu jau nopietns profesionāļu pulciņš, uzticēja Aldim sacīt atvadu vārdus bērēs.
Vīrs sagatavoja vairākus saturīgus teikumus un ierakstīja tos piezīmju blociņā. Taču, kapos izvilcis grāmatiņu no kabatas, konstatēja, ka nejauši paņēmis līdzi nevis nopietno plānošanas burtnīciņu, bet tai gluži līdzīgo blociņu, kur studiju laikā kopīgi pierakstītas anekdotes.
To pārlasot, Aldis bija kavējies atmiņās un sacerējis kapos sakāmo. Prātā bija palicis viens teikums – viegla un ātra nāve ir Dieva velte labam cilvēkam, un Jānis tādu bija nopelnījis. Ieturējis pauzi un notraucis asaru, vīrs meta kaunu pie malas. Atradis iemīļotāko jaunības anekdoti, par ko savulaik ar Jāni smējušies līdz asarām, Aldis to nolasīja kā atvadu vārdus draugam. Tiesa gan, šoreiz tā pavadītājiem raisīja vien smaidu caur asaru plūdiem, tomēr aizgājēja māmuļa pēc mielasta Aldim sacīja – tik labu bēru runu savā mūžā vēl nebija dzirdējusi. Cerams, arī taisaulē labie cilvēki prot pasmieties.
