Tikko izlasīju, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas izdotajā Pasaules Laimes ziņojumā Latvija pakāpusies līdz 88. pozīcijai, salīdzinot ar pērn ieņemto 106. vietu.
Ziņojumu veidojuši Kolumbijas Universitātes ekonomisti, novērtējot 156 valstis desmit baļļu skalā pēc aptaujām, kurās iedzīvotāju laimes izjūta vērtēta pēc dažādiem kritērijiem – kā personīgā veselība, darba drošība, stabila ģimene, kā arī politiskā brīvība, korupcija valstī un ekonomiskā labklājība. Vislaimīgākie cilvēki dzīvojot Dānijā.
Pētnieki norādījuši, ka «pēdējos piecos gados pasaules iedzīvotāji kļuvuši mazliet laimīgāki, tomēr vairumā valstu ekonomiskās un politiskās nedienas krietni mazinājušas iedzīvotāju labklājību».
Par Latviju es teiktu, ka mūsu sabiedrības harmonijas izjūtu nogalina garīgās un fiziskās veselības trūkums. Vairāk budžeta līdzekļu vajadzētu ieguldīt gan cilvēku attīstībā, proti, izglītošanā un zināšanu palielināšanā, gan veselības aprūpē, lai ļaudis saprastu un justu, ka veselā miesā mājo vesels gars.
Laime taču ir veselībā – fiziskajā un garīgajā. Naudas trūkums izglītības un veselības sistēmā Latvijā ir hronisks, tas kropļo sabiedrību. Ikdiena nes tumšas domas, ar kurām ne katrs spējīgs cīnīties. Bet mūsu gaišās domas un garīgā veselība ir tik svarīga, lai sasniegtu laimes izjūtu. To apstiprina arī Nobela miera prēmijas laureāts, Viņa Svētība Dalailama, kas šonedēļ viesojas Latvijā ar publisku lekciju. Viņš saka: «Mūsu domas ir kā dārzs, vajag tās sliktās domas kā nezāles izrakt.»
